Kad pēc devītās klases nevarēja izvēlēties starp teātra novirziena un humanitāro klasi, vilka lozi - iekrita teātra klase. Matemātika, dabaszinības Lauru pavisam nesaista. Saista dvēseles vibrācijas, padodas valodas, patīk žurnālistika. Viņas dzīves moto ir tiekties uz augšu, kāpt uz augšu un katru pakāpienu izbaudīt kā pēdējo pakāpienu. Katru dienu uztvert kā svētkus. «Būšu godīga, katru dienu tas neizdodas, tomēr, ja saņemas, izdodas,» saka Laura.
Teātrim no citas puses
Ārpus skolas Laura iesaistījusies brīvprātīgo darbā - darbojas Valmieras Jauniešu ideju laboratorijā. «Mūsu mērķis ir palīdzēt cilvēkiem. Organizējam dažādus pasākumus, piemēram, Valmieras integrētajā bibliotēkā rīkojam galda spēļu vakarus. Ziemassvētkos ejam pie cilvēkiem mājas aprūpē. Pērn kā astoņos no rīta sākām staigāt pa mājām, tā līdz desmitiem vakarā. Tas laiks pagāja tik ātri un interesanti!» Laura atceras spilgtāko tikšanos: «Bijām pie kāda vīrieša invalīda. Izrādās, viņš ir izbijis Valmieras Drāmas teātra aktieris. Iedevām viņam dāvanu un gribējām jau iet prom, bet viņš aicināja palikt, sāka cienāt ar tēju, pagatavoja mums pusdienas. Nodzīvojām pie viņa līdz septiņiem vakarā - tas dzīvesprieks, kas mājoja šai cilvēkā! Nenovērtējami! Daži veselie ir ļaunāki pret pasauli nekā šis invalīds. Viņš arī stāstīja par teātra vidi.» Laura pastāstījusi, ka iecerējusi mācīties par aktrisi. Tas vīrietis teica: «Nē, tu neej par aktrisi!» Tā bohēma un netīrās lietas... Viņš teica, lai nesabojāju sev dzīvi... Tā bija vērtīga saruna, kas lika man padomāt. Ka teātrim varbūt varu pieiet arī no citas puses - caur režiju.»
Vai gatavi dzīvei?
Kā jaunieši visbiežāk sabojā savu dzīvi? Laura uzskata - ja nav mērķa. «Mūsu klasē, ja katram uzprasītu, vai viņš ir gatavs dzīvei, varbūt tikai viens atbildēs: jā! Jaunieši nekur neiesaistās, neko nedara, arī alkohols ir izplatīts, tas sabojā. Labi, es neesmu ļoti pareizā, pirms dažiem gadiem arī riktīgi ballējos. Beigās sapratu, ka nevar tā. Bet sabiedrība jau to veicina - aizejot uz veikalu, 16 gados alkoholu mierīgi var nopirkt. Cik neesmu pati to pirkusi savos 16 gados - gan Valmierā, gan Cēsīs, gan Rīgā. Visur. Tā ir sabiedrības attieksme, kurai nerūp. Bet tā arī pašu jauniešu attieksme. Ja pats nesadūšosies tā kā es - to vairs nedarīt, nekas nemainīsies. Man tas viss apnika - tusiņi, seklas ballītes. Es no tā visa neko neiegūstu, tikai paģiras no rīta. Sapratu, ir jācīnās par savu lomu šajā dzīvē. Tā arī tiku tālāk - uzrakstīju lugu un uzvarēju!»
Asinis un piens
Pērn Latvijas skolās izsludinātajā nacionālajā lugu konkursā Laura ar savām lugām Malduguns un Nocenots iekļuvusi starp trim laureātiem. «Izlasīju internetā, ka ir tāda iespēja piedalīties, domāju, uzrakstīšu. Pa nedēļu uzrakstīju divas lugas, aizsūtīju, man atnāca atbilde: var redzēt, ka esmu ilgi jo ilgi strādājuši pie šī darba... Ko? Man tāds kauns par sevi kļuva... Es taču uzrakstīju pa nedēļu! Sapratu, ka jāsāk tam visam pieiet nopietni. Tagad tas ir mans mērķis. Nākamajam konkursam jau esmu sākusi rakstīt jaunu lugu - Asinis un piens. Asinis ir kā augšanas sāpes, piens - kā jaunība, dzimšana. Gribu tieši jauniešiem uzrakstīt vismaz vienu lugu, ko uzvedīs arī reāli uz skatuves. Skolas prezidente jau teica, lai uzrakstu, iestudēs. Līdz 12. klasei to noteikti izdarīšu,» apsola Laura.