Izcilākais kinonotikums
Hronoloģiskā secībā Trifo filmas tiks rādītas šādi: pirmdienas vakarā plkst. 22 - pusaudža vientulības drāma 400 sitienu (1959), otrdien - pavasara atmodas filma Nozagtie skūpsti (1968). Abi šie kinodarbi ietilpst tā sauktajā režisora autobiogrāfiskajā jeb Trifo izfantazētā alter ego tēla Antuāna Duanela dzīves ainu ciklā. Trešdien tiks demonstrēta ar lielu mīlestību un ironiju radītā parafrāze par amerikāņu gangsterkino Šaujiet uz pianistu (1960), ceturtdien - Parīzes okupācijas laika drāma par teātri, mīlu un politiku Pēdējais metro (1980), kur brīnišķīgas lomas Katrīnai Denēvai un to laiku jauniņajam Žerāram Depardjē, bet piektdien Trifo minifestivāls noslēgsies ar pasakaini romantiskā un sarkastiskā mīlas trijstūra - kinošedevra Žils un Džims (1962) skati, kura pamatoti tiek ierindota visu laiku aizraujošāko un noslēpumaināko kulta filmu saraksta pašā pašā augšgalā. Jāpiebilst, ka Trifo mazais festivāls Rīgā ir šīsvasaras izcilākais kino notikums pilsētā, kuru laist gar ausīm un acīm ir ne vien grēks, bet arī nepiedodama muļķība. Vismaz tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri vēlas sevi lepni saukt par kinomāniem un kam tīk tusēt vasaras brīv-pagalma kinoiestādē ar kafejnīcu. Kāpēc tā?
Autora kino teorija
Latvijas kinoskatītāju dienišķajā pieredzē par normu kļuvis uzskatīt, ka filmas parasti ir made in Hollywood produkcija (ok, ok, ir jau plusā arī vēl retie izņēmumi, kas raksturojami vārdiem «cits - teiksim, Eiropas - kino» un tā īpašais subžanrs «latviešu kino»). Taču reti kad cilvēki padomā, kad un kur vispār cēlies šis jēdziens - autorkino. Nu, lūk, - iepazīstieties, Fransuā Trifo ir akurāt tas cilvēks, kurš 1954. gadā kopā ar domubiedriem (tagad tos sauc par franču jaunā viļņa klasiķiem - Eriku Romēru, Žanu Liku Godāru, Klodu Šabrolu, Žaku Rivetu, Andrē Bazēnu) izgudroja autora kino teoriju, ar autoru saprotot filmas režisoru, kurš ir vienīgais pilnvarotais saimnieks savā darbības laukā - filmas tapšanas visās stadijās (atšķirībā no Holivudas filmražojošā konveijera, kur noteicošais joprojām ir producents - cilvēks, kas gādā naudu). Var jau te kārtējo reizi piesaukt, ka autorkino teoriju popularizēja žurnāls Cahiers du cinￃﾩma, kurā nosauktie jaunie kritiķi (!), vēlākie kinorežijas slavenības, rakstīja, var apelēt pie vēsturiskās taisnības, ka autora režisora statusu trīsdesmit gadu agrāk par franču jaunviļņotājiem strikti postulēja vācu / austriešu teātra režisors Makss Reinharts. Tomēr tieši franču nouvelle vague teorētiķi praktiķi ar savām filmām pierādīja, ka režisora personīgais redzējums stāstam, kas atdzīvojas uz ekrāna, ir kino kā mākslas un sociokulturālās apziņas formas augstākā pievienotā vērtība. Kino autors ir režisors, gluži tāpat kā gleznas autors ir mākslinieks, grāmatas - literāts.
Reāls kinomaniaks
Turklāt Fransuā Trifo gadījums tiešām ir īpašs - uzaudzis Parīzes piepilsētā kā ārlaulības bērns (mazais Fransuā tikai deviņu gadu vecumā no mīļotās omītes uzzināja, ka viņa tēvs ir Parīzes zobārsts ebrejs Rolāns Levī), puika jau kopš mazotnes cieta no autsaidera un mazā vientuļnieka kompleksiem, taču izeju savām jūtām un ilgām viņš atrada - Fransuā valdzināja sidrabainais ekrāns. Viņš reāli bija kinomaniaks, jo teju nepabeidza skolu - iemesls izlaidībai bija regulārie stundu bastojumi, jo Fransuā gandrīz cauru diennakti tupēja kinoteātros. Režisora emblemātiskajos darbos (autobiogrāfiskajās jauna zēna / vīrieša Antuāna Duanela dzīves un attiecību hronikās - filmās 400 sitienu, Nozagtie skūpsti, Antuāns un Kolete, Ģimenes ligzda, Bēgošā mīlestība) saplūsme starp režisoru, autoru, aktieri, tēlu ir teju simtprocentīga.
Neuzskaitīšu Trifo slavas un pagodinājumu regālijas, sākot ar Kannu Zelta palmas zaru par 400 sitieniem, beidzot ar Oskaru labākajai ārzemju filmai (Amerikāņu nakts, 1973) vai desmit Francijas nacionālajām kinobalvām Cēzariem, kurus saņēma Pēdējais metro. Dievs bija nežēlīgs vienā ziņā - Trifo mirst piecdesmit divu gadu vecumā Ņujorkā ar galvas vēzi, atstājot pēc sevis divdesmit piecas tiešām izcilas filmas (Trifo - viens no izredzētajiem, kam nebija radošo neveiksmju) un sērojošu skaistuli ar mazu meitiņu - aktrisi Faniju Ardānu, kura pie sava vīra filmējās vienu vienīgu reizi - Kaimiņienē (1981).