Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas aktivitātes, nostājoties mērenās pozīcijās attiecībā pret diviem ekstrēmiem viedokļiem par krievu valodas lomu valstī, sevišķu entuziasmu neizraisa. Šī tomēr ir tā pati asociācija, kas pirms dažiem gadiem ļoti aktīvi piedalījās «štābā» pret mazākumtautību skolu daļēju pāreju uz mācībām valsts valodā. Salīdzinot ar nacionālās apvienības pašreizējo priekšlikumu liegt citas kā vien valsts valodas lietošanu apmācībai skolās ar valsts budžeta finansējumu, toreizējā iniciatīva bija izsvērta un atbalstāma.
Krievu mācībvalodas atbalstītāju šoreiz publicētie aicinājumi («Neļausim sanaidot mūsu cilvēkus!») un pati ierosme, kas ir ne tikai pret latviešu nacionālistiem, bet arī pret krievu ekstrēmākās daļas iniciatīvu piešķirt krievu valodai oficiālas valodas statusu, ir vismaz neslikta. Tas vieš cerību, ka tik nepieciešamais dialogs - pragmatisks un izsvērts - starp krievu kopienu un latviešiem ir iespējams.
Sasteigtas un nenosvērtas ir abu veidu nacionāļu ierosmes, un nacionālās skolas, kādas, poētiski sakot, Latvijā bijušas «vienmēr», postīt nebūtu vis prāta darbs. Un no latvietību politiski uzspiest gribētāju puses tā arī nav dzirdama ticama atbilde uz fundamentālo jautājumu: ko tad tik sociāli, politiski un kulturāli izcilu mēs savā valodā komunicējam, ka citiem par varas makti tam būtu jātop zināmam? Kad būs atbilde uz šo, būs arī vēlme mūsu valodu mācīties un lietot.