Vidusskolēnu skaita straujais kritums tuvākajos gados spiež jau tagad meklēt risinājumu, ko darīt skolām, kurās būs nesamērīgi maz audzēkņu. Ir skaidrs, ka izglītības iestāžu reorganizācija ir neizbēgama, taču nedrīkst sasteigt, savas nabadzības dēļ pieņemot nepārdomātus lēmumus par skolu slēgšanu. Proti, lai pēc gadiem piecpadsmit, kad vidusskolēnu skaits būs lielāks, nebūtu atkal jādomā par jaunu skolu celšanu.
Tā nu skolām sadarbībā ar pašvaldībām un Izglītības ministriju ir jāatrod labākie varianti. Vai nu skolas pārveidojot par daudzfunkcionāliem centriem, vai tās apvienojot. Jo gan mazai, gan lielai skolai ir savas priekšrocības. No vienas puses, jo mazāk bērnu, jo vairāk laika skolotājs var veltīt katram individuāli. No otras, jo lielākas klases, jo plašāka domu apmaiņa un lielāka konkurence skolēnu starpā.
Galvenais, kas jāpatur prātā visā pārmaiņu procesā: izglītības kvalitāte no tā nedrīkst ciest. Lai kāda arī būtu skola (liela vai maza), izglītības kvalitāti galvenokārt nosaka skolotāja darbs un klases kopējais līmenis. Un viens no mācību procesu graujošajiem faktoriem ir neskaidrība par sagaidāmo. Kaut arī skolotāji cits par citu labāk zina, ko un kā mācīt, neziņa par nākotni viņu darbu neuzlabos, rezultātā cietīs bērni. Turklāt arī bērniem un viņu vecākiem ir laikus jāzina, kur varēs tālāk skoloties. Šeit pat gudri, bet neizskaidroti lēmumi var nodarīt lielu postu.