Uz dīvāna sēdēt neprot
Elza Rozenberga negaužas par bailēm no vecuma, slimībām un komunālajiem parādiem. Viņas moto - katrs ir tik jauns, cik jūtas: «Es nevaru nolaisties fiziskā ziņā, jo esmu viena.» Viņai aiz muguras 40 darba gadi. Kā bioloģe Elza strādāja Eksperimentālajā klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskā institūta vēža pētniecības laboratorijā, pēc tam pedagoģijas laukā Jauno dabas draugu centrā un Saules dārzā. Ar vīru Induli izaudzināja meitu Lindu. «Ilgus gadus ik rītu esmu rāvusies augšā pēc modinātāja zvana un pildījusi savus ierastos pienākumus. Nedz zinātnē, nedz pedagoģijā algas nekad nav bijušas lielas. Mana pensija ir 180 latu. Esmu iekļuvusi mazturīgo kategorijā.» Taču Elza nekad nav atļāvusies sēdēt uz dīvāna un čīkstēt. Divreiz viņas dzīvē bijuši bezdarba periodi. Tie mērķtiecīgi izmantoti - mācījusies angļu valodu, kursos apguvusi uzņēmējdarbību, datorprasmi, pat lauzījusies apdrošināšanas aģenta iemaņās. Par veiksmīgāko ieguvumu uzskata intervētājas darbu, ko sākusi pirms 15 gadiem: «Agrāk tie bija papildu ienākumi algai, tagad - pensijai. Man svarīgi, ka joprojām varu būt cilvēkos, iziet no mājas, kustēties. Reizēm gan pabrīnos, ka gados par mani jaunāki cilvēki ir pesimistiskāk noskaņoti.»
Inficēta ar kalnu slimību
Elza dzīvo Majoros, nelielā no vīra mantotā privātīpašumā bez ērtībām, ar malkas apkuri, dārza sakopšanu un, protams, milzīgo zemes nodokli. Ziemā, izejot no mājas uz visu dienu, nākas atgriezties istabās, kur ir nedaudz virs nulles grādiem. Māja jāremontē. Sievietei tas vairs gluži nav pa spēkam, kaut gan fiziskais rūdījums Elzai ir labs. Ar kalniem viņa saslima jaunībā, kad izceļojās uz Karpatiem, Sajāniem, Altaju, Tjanšanu, Rietumkaukāzu. Pēc robežu atvēršanas kāpa kalnos Slovēnijā, Alpos, Tatros, Itālijas Dolomītos. Priecīga, ka ar kalniem izdevies inficēt arī meitu, kura studē Londonā. Ar Lindu apceļota Anglija, Skotija, Spānijas ziemeļi. Kā bioloģe Elza zina procesus, kas vecumā noris organismā, tāpēc nedrīkst tam ļaut iesērēt: «Pret skrimšļu stīvumu, osteohondrozi jācīnās.» Ūdens aerobika bija gana laba, arī trenažieru zālē viņa jutās labi, bet tagad pēdējo nomainījusi pret pilatēm. Meklēja lētākos variantus: «Katru svētdienas rītu agri braucu uz aerobiku Zolitūdes ģimnāzijas baseinā. Meklēju atlaides, jo ekonomiskais efekts ir būtisks.» Pilates esot laba stiepšanās sistēma visa vecuma sievietēm.
Joprojām patstāvīga
Saka: cilvēks ilgi nedrīkstot palikt viens, tad kļūstot neglīts un nīgrs. Elza smej - viņa tā nedomā. Pirms sešiem gadiem uz Londonu aizbrauca Linda, pirms četriem gadiem nomira vīrs. Gandrīz pirms 20 gadiem viņa zaudēja otru bērnu. Elza stingri turas pie savas pārliecības: «Manā dzīvē sācies jauns posms. Tas piespiež būt cīnītājai. Cik laika mums atlicis? Gribas, lai tas būtu kvalitatīvs. Uz meitas palīdzību nedrīkstu paļauties, jo dzīve Londonā dārga. Palīdzu Lindai ar to, ka viņai nav jāpalīdz man.» Londonā Elza jūtas komfortabli, taču nav domas pārcelties uz dzīvi Anglijā. Elza atklāti atzīst, ka ir diezgan liela egoiste un ļoti pašpietiekama: «Visu dzīvi biju apstākļu piezemēta, tagad gribu padzīvot sev. Neesmu meklējusi iespējas atrast otru cilvēku. Šajā vecumā diviem ir grūti pieslīpēties.» Jaunajā dzīves posmā nācies atteikties no ierastām lietām. «Tikpat kā nepērku grāmatas, meklēju lētākas biļetes uz teātri, koncertiem. Ēšanas ziņā man nav lielu prasību.» Elza atzīst - paveicies, jo ir darba pienākumi, stimuls dzīvei ir domas par meitu, bet dvēseli abas ar māsu veldzē Turaidā, kur īpašumā meža vidū ir neliela māja. Tur gan iznāk reti būt, jo arī ceļš prasa līdzekļus un āra darbi vairs nav pa spēkam, bet «tā vieta ir tik skaista!».