Arī kristieši ir ļoti gudri izdomājuši, ka visi svētki saistīti ar gadalaika maiņu. Man liekas, cilvēki izmainās vasarā, nav tik rupji. Un man arī patīk, ka Vasarsvētki tik nemanāmi paiet un nav dāvaniņu kā citos svētkos.»
Tādas arī ir galerijā Māksla XO notiekošās T. Krivenkovas izstādes Vasarsvētki gleznas - neuzbāzīgas, mierpilnas, šķietami monohromas, taču, jo ilgāk ieskatās, jo vairāk netveramu un smalku krāsu rotaļu redz. «Taču tās nav tik minimālistiskas, cik vajadzētu...,» viņa iesmejas. «Nu kā vienmēr - ir vēl ko darīt!»
Izstāde ir faktiski iestudēta. Kad māksliniece gruntēja audeklus, viņai jau bija skaidrs, kādi krāsu slāņi tos klās un kādā secībā gleznas izstādes zālē atradīsies. «Es vienmēr domāju racionāli - tas laikam latviešiem raksturīgi. Visu laiku cenšos izdomāt izstādi kā kino. Iedomājos, kam cilvēks ienākot vispirms pievērš uzmanību,» māksliniece stāsta. Viņa rēķinājās ar telpu, izmēriem, telpas raksturu, lai radītu miera un harmonijas oāzi tiem cilvēkiem, kuri šo brīnišķīgo vasaras laiku spiesti pavadīt pilsētā.
Agrāk Tatjanas gleznas bija reālistiskākas. «Protams, jo es mācījos Rozīšos, akadēmijā,» viņa atzīst. «Mani arī iespaidoja kinoforums Arsenāls - Godāra, Džārmena un Grīneveja filmas. Un vismaz Džārmens un Grīnevejs sākotnēji bija gleznotāji. Vēlāk es sapratu, lai ko uzgleznotu, man faktiski ļoti maz kā ir vajadzīgs. Jo jebkurš medijs izmaina mākslu. Mūsdienu teātrī vairs nav tik svarīgi izstāstīt stāstu, tur parādās citi aspekti. Manā gadījumā arī tā ir. Tā es pakāpeniski nonācu pie krāsu laukumiem. Un kur vēl tālāk?»
Arī katram cilvēkam ir svarīgi atmest lieko, viņa uzskata. «Tu vari no daudz kā atteikties - tad tu paliec vieglāks,» saka gleznotāja. «Jo ar kaut kādām detaļām mēs piesārņojam vidi - pat fiziski. Bieži, ejot uz savu darbu, es ņemu līdzi atkritumu maisu ar plastmasas izstrādājumiem, jo mums tam ir speciālas miskastes, un, ja tas maiss man pustukšs, es, protams, uzlasu atkritumus. Un tad bieži uz tiem iepakojumiem izlasu, ko cilvēki ēd. Man paliek nelabi - viņi vispirms piemēslo sevi un ar tiem iepakojumiem arī mežu! Drīzāk vajag nevis grābt, bet skatīties, no kā vari atteikties.»