Tas tiesa, jo vācieši no Bāzeles priecīgi šūpo galvas un met eiro tā, ka skan. Kāda kundze uzsit Arvīdam uz pleca un jautā, vai viņš māk dziesmu _Hello, Dolly_. Arvīds māk. Vācieši laimē sit plaukstas un cilā kājas. «Puika labi spēlē. Pa gabalu jau dzirdēju un domāju, ka kāds pieaugušais,» vērtē vāciete.
Centralizēt, sertificēt
Arvīdam nav laika runāt, jo pār Doma laukumu jau lēnām šļūc nākamā grupa. Tomēr nogriežas uz kafejnīcu. Arvīds iztecina no trompetes siekalas un noslauka sasārtušo augšlūpu. «Šī man pirmā vasara. Pats izdomāju, ka spēlēšu, jo gribējās nopelnīt. Arī patrenēties sanāk. Man ir vienpadsmit, bet augustā paliek divpadsmit.» Arvīds mācās Rīgas 6.vidusskolā un spēlē divos orķestros. Dzīvo Ikšķilē. Tētis, braucot uz darbu, no rīta atved un ap trijiem savāc. Arvīds spēlē četras reizes nedēļā.
«Pirmoreiz spēlēt bija bail. Nostājos pie Romas viesnīcas - nu, tur, kur tantiņas dzintarus tirgo. Nevarēju paspēlēt! Brālis un kaimiņš iedrošināja. Flinstonus pirmos nospēlēju, un tad jau aizgāja.» Pārdevējas teikušas, lai puika spēlē citur, jo, pirmkārt, viņas par vietu samaksājušas, otrkārt, viņām sāpot galva. Tā nu puika pārvācās pie Doma. Te labi: ēna, daudz klausītāju. Lielākoties dāsni esot gados jaunie ārzemnieki, arī latvieši. «O, atkal būs jāiet mainīt,» Arvīds iztukšo trompetes futrāli. Tajā sabiris arī pa grošam, litam, rublim. «Reiz garām gāja bomzene un uzspļāva uz santīma, iemeta un pateica krieviski: lai tev neveicas.» Arvīdu tas neietekmēja, jo naudas pietiek. «Pirkšu visu skolai vajadzīgo.» Vecāki par to priecājoties. Vēl nesen mammai nav bijis darba, taču nu atkal ir - pārdevēja juvelierveikalā.
Gar Arvīdu lēnā solī aiziet Rīgas mērs Nils Ušakovs. Uzrunāts viņš puikas spēli novērtē ar «tīri labi». Kā klausītājs, jo pats neesot mācījies mūzikas skolā. Kopumā ielu muzikantu darbību viņš vērtē pieņemami, taču pieļauj, ka vajadzētu centralizēt un sertificēt pēc kvalitātes un vietas tā, lai mūzika pēc iespējas vairāk patiktu tūristiem.
Annija un Annija
Pie Brīvības pieminekļa sēž Eduards no Bolderājas. Melnās brillēs, kupliem matiem, pie kājām Itālijā ražots akordeons, sāļie salmiņi un medus burka. Akordeona futrālī zīmīte: «vācu naudu operācijai». «Jā, man ir bruka, jo savulaik strādāju par krāvēju. Spēlējis gan esmu te, cik sevi atceros. Un Milda skatās tieši uz mani! Neticēsiet, bet pirmā dziesma, ko iemācījos piecu gadu vecumā dziedāt, bija žužū,» Eduards nodungo Aijā, žūžū lāča bērni. Viņam nav muzikālās izglītības, toties laba dzirde. Repertuārs plašs: tautasdziesmas, Raimonda Paula komponētās un klasika. «Vāciešiem patīk Pie Dzintara jūras.» Uz manu norādi, vai naudas ziņā neizkonkurē tie divi akordeonisti pie Hotel de Rome, Eduarda seja pārvēršas. «Kā vispār nav kauna te spēlēt! Es tiesā biju kā liecinieks. Ziniet taču, par ko.» Brāļi Frīdenbergi tika apsūdzēti par dzimumnoziegumiem pret divām mazgadīgām meitenēm un izcieta cietumsodu.
Pie Pēterbaznīcas, kā ierasts, maigi skan flauta. Spēlē Natālija. Divpadsmito gadu. «Te ir tāda apgarota vieta, tāpēc nemainu.» Arī viņa, tāpat kā Eduards, novērojusi, ka katru gadu ir daudz gados jaunu ielu muzikantu. Labāk par Arvīda trompetes spēli viņa vērtē flautistes. «Konkurence? Nē. Vietas gana.»
Kad sāk dunēt Rātsnama zvani, meitenes paņem pauzi. Iepazīstamies. «Annija.» «Annija.» Abas Annijas spēlē Latvijas Universitātes orķestrī, mācās vidusskolā. Pirmā uz ielas sākusi spēlēt gaišmatainā Annija, jo gribējusi nopelnīt kabatasnaudu orķestra braucienam uz Šveici. Šogad viņa vairs negribēja spēlēt viena, tāpēc piezvanījusi tumšmatainajai Annijai. Viņa piekrita, jo «mājās tāpat nav, ko darīt». Sākotnēji gribējušas spēlēt pie Doma baznīcas, taču Arvīds pirmais nolicis futrāli un sācis pūst. «Kad sāku spēlēt uz ielas, visgrūtāk bija nolikt kasti, jo to asociē ar trūkumu. Negribēju, lai cilvēkiem manis ir žēl,» Annija teic, ka spēlē ar prieku, nevis lūdzot.
Tūristu esot daudz, apkārt lielākoties dzirdot angļu un vācu valodu. Pāris reižu dienā uzrodoties pa kādam britam vai francūzim, kurš nofotografējas, iemet kādu eiro, parunājas, pastāsta, kurā viesnīcā dzīvo, un «draudzīgi uzaicina uz drinku. Līdz šim neesam atsaukušās, jo dzērienam sanāk pašām».
Uzrunāju Gizelu, kura sēž pie Rātsnama un dungo līdzi meiteņu spēlēto Ēdelveisu. «Jā, pavisam labi skan. Man patīk,» viņa ir vienisprātis ar Nilu Ušakovu.