Daudz cietusi un agresīva
Šis ir stāsts par pacietību un mīlestību, par to, ka nevajag mest plinti krūmos tad, kad šķiet - ko es te mokos, atdošu to problemātisko suni atpakaļ patversmē un paņemšu citu - paklausīgu un jauku!
Kad citos medību laukos aizgāja Veronikas vienpadsmit gadu vecais kurchārs, jaunā sieviete, kā daudzi cilvēki šādos gadījumos, nolēma - šķiršanās ir pārāk smaga, tāpēc suņu manās mājās vairs nebūs! Bez dzīvniekiem gluži palikt viņa negribēja un kopā ar vīru Aleksandru iegādājās seskulēnu. Ak jā, Aleksandram vēl ir putnu zirneklis Kuzja, bet zirneklis dzīvo terārijā un ir pilnīgi nemanāms radījums.
Veronika smej - bez suņa izturējusi tieši trīs mēnešus: «Kādu rītu pamodos ar domu, ka gribu suni un tikai no patversmes. Aizbraucām ar vīru uz patversmi Labās mājas, staigājām, skatījāmies. Sākumā gadu veco Loru pat nepamanījām, jo viņa tikai nesen bija atvesta uz patversmi, sēdēja voljerā, stūrī ierāvusies, apmatojums no viņas karājās lēkšķēm, vāja - katru ribu varēja ar roku saņemt. Aizvedām viņu uz mežu staigāt, bet Lorai tas nesagādāja prieku, viņa vilkās saitē kā nāvei nolemta. Aleksandrs pieņēma lēmumu - ņemsim šo vai nevienu citu! Suni mums uzreiz nedeva, jo viņa bija pārāk novājējusi, iebaidīta un izmisusi, tāpēc vēl nebija sterilizēta. Divas nedēļas katru dienu braucu uz patversmi. Biju priecīga, kad, mani sagaidot, Lora pirmo reizi paluncināja astīti.»
Septembra sākumā Maraņini pārveda Loru mājās. Nokļuvusi jaunos apstākļos, viņa nezināja, ko te var sagaidīt, un it kā atriebās jaunajiem saimniekiem par visu, kas viņai kādreiz pāri nodarīts. Lora kļuva agresīva - nelaida dzīvoklī nevienu svešu cilvēku. Viņa neprata spēlēties, bet pastaigā devās kā uz karalauku - metās virsū cilvēkiem un suņiem. Mājās, viena palikusi, Lora sagrauza sešus kurpju pārus un dažādas mantas. Ja Loras patiesais raksturs būtu atklājies patversmē, viņa tiktu iemidzināta, jo niknus suņus neatdod adopcijai. Veronikas pirmais suns bija labestības iemiesojums, un tagad viņa bija izmisusi. Draugi teica - ved Loru atpakaļ uz patversmi! Taču jaunajai sievietei ne prātā nenāca tā rīkoties: «Ja kādam ir bērns ar īpašām vajadzībām, vai tad normāli vecāki no viņa atsakās?»
Suns ar raksturu
Septembra beigās Veronika ar Loru sāka apmeklēt suņu skolu. Tas bija ceļš uz savstarpēju saprašanos, atzīšanu, uzticēšanos. Veronikai tolaik bija milzīga slodze - pēdējais gads maģistrantūrā plus darbs, plus mājās agresīvs suns, plus nodarbības suņu skolā: «Lora piecas reizes no manis aizbēga, ilgi meklēju, kamēr viņu atradu. Biju novesta līdz asarām, bet treneris iedrošināja, ka viss būs labi. Taču pirmie rezultāti bija jūtami tikai janvārī. Redzot mūsu mīlestību un labo attieksmi, Lora kļuva pielaidīgāka, ļāva sevi noglaudīt, skatījās acīs un sagaidot skrēja mums pretī. Tā jau bija uzvara. Skoliņā saņēmām pirmo sertifikātu - par paklausību.»
Pagājuši desmit mēneši. Veronika tēlaini stāsta, ka šajā laikā abas ar Loru no akmens laikmeta nonākušas XX gadsimtā un tagad soļo uz XXI gadsimtu. Lora tagad ir pilnīgi cits suns - izskolota, paklausīga: «Mums patīk pastaigāties, es viņu mierīgi varu palaist skriet bez pavadas, viņa labprāt rotaļājas ar citiem suņiem. Pie mums nāk ciemiņi. Mājās Lora vairs neko neposta. Viņa labi ēd, un viņai ļoti patīk vīrišķīgas rotaļas kopā ar Aleksandru. Tagad ar Loru varam doties izbraucienos, palikt kempingos. Pēc sterilizācijas Lorai parādījusies neliela urīna noplūde. Tā gadoties, un tagad viņai līdz mūža beigām būs jālieto zāles, bet par to nesatraucamies.» Vēl, protams, ar suni jāstrādā, un no septembra Veronika turpinās reizi nedēļā vest Loru uz treniņiem.
Īpašs stāsts ir par attiecību nodibināšanu starp fretku Adiku un Loru. Veronika atceras: «Līdz Loras adoptācijai Adiks mājās divus gadus jutās kā karalis. Pirmajā reizē, ieraugot Adiku būrī, Lora gribēja seska mājokli saplēst driskās. Radināju viņus vienu pie otra pamazām - vispirms ļāvu Lorai saitē lēnām pieiet pie būra, pastāvēt, paostīt sesku caur režģi, tad ņēmu Adiku rokās, ļāvu Lorai ar uzpurni uz deguna apskatīt sesku, tad Adiks spēlējās pa gultu un Lora ar uzliktu uzpurni skatījās, un tad kādu dienu Lora bez uzpurņa satikās ar Adiku aci pret aci. Man sastinga sirds, taču viņi saostījās un aizgāja katrs uz savu pusi. Abu ceļš uz uzticības pilnu paļāvību bijis tik ļoti ilgs!»
Cik lielā mērā Veronika ir droša par Loru? Jaunā sieviete brīdi padomā: «Lora ir suns ar raksturu, un es neceru, ka viņa kļūs mīļa un pūkaina kā rotaļlieta, taču es neko nenožēloju. Mēs turpināsim strādāt, jo Lora kļuvusi par mūsu ģimenes locekli un lielisku kompanjonu.»