«Sāku domāt, kas būtu tāda retāk izmantota, bet aizraut spējīga metode, kā šo lietu apgūt. Skolēni starpbrīžos aktīvi spēlēja Mafiju. Sāku to izmantot savās stundās, pieliekot klāt arī diskusijas daļu,» L. Andžāne atklāj, kā nonākusi līdz idejai skolēnu iecienīto izklaidi pārvērst par mācību procesa sastāvdaļu.
Skolotāja stāsta, ka pirmajā ievadstundā viņa pie spriedumu tēmas gan ķeras tradicionāli - kopā ar skolēniem pārrunā spriedumu definīcijas un parisina uzdevumus no grāmatas. Savukārt nākamajā stundā viņa klasi sadala divās daļās - vieni kļūst par spēles Mafija spēlētājiem, otri - par viņu novērotājiem. Spēlētāji sāk spēli, kā ierasts: izdalot kārtis, tiek noskaidrots, kuri no klātesošajiem būs mafijas locekļi, kuru uzdevums ir naktī, kamēr pārējie - mierīgie iedzīvotāji - guļ, no viņiem slepus atbrīvoties, bet dienā - kopā ar visiem izteikt spriedumus, kurš un kāpēc varētu būt noziedzības pārstāvis.
Kamēr rit spēle, spēlētāju izteikumus piefiksē novērotāji. Kad spēle beidzas ar mafijas vai mierīgo iedzīvotāju uzvaru, novērotāji skaļi lasa pierakstīto un secina, pie kāda matemātisko spriedumu veida - induktīvā, deduktīvā vai empīriskā - katrs dzirdētais izteikums pieder. Katram savs viedoklis jāpamato, pārējiem - jālabo, ja viņi domā citādi.
«Tikko notiek aktīva spēle ar izteikumiem no dzīves, nevis grāmatas definīcijām, stunda vairs nav sausa,» L. Andžāne uzskaita šīs metodes plusus. «Otrs - skolēni praktiski parāda, vai un kā saprot spriedumu teorijas darbību praksē. Liels pluss ir arī tas, ka vai nu spēles, vai tās apspriešanas laikā jāizsakās un jārunā ir ikvienam, tiek izslēgta situācija, ka kāds paliek malā kā klusētājs. Turklāt šī tēma ir semestra sākuma tēma, un Mafija palīdz labāk iepazīties un saliedēties visam klases kolektīvam, kas 10. klasē parasti veidojas no jauna.»
Kā pēc jebkuras stundas, arī pēc šīs tiek uzdots mājasdarbs - tiesa, matemātikai netipisks. L. Andžāne skolēniem liek brīvā formā - rakstiski, prezentācijā u. tml. - atspoguļot, ko viņi par spriedumiem iemācījušies. Skolotāja priecājas, ka sanācis redzēt gan Mafijas plusu un mīnusu apkopojumu, gan improvizētu spēles protokolu, gan pat prezentāciju par sofistu mācību, ko kāda skolniece izveidojusi, savācot internetā papildu materiālus par spriedumiem. «Tā matemātiku var saistīt ar humanitāro jomu, piemēram, filosofiju,» L. Andžāne uzsver pieejas starpdisciplināro momentu un piebilst, ka šāda mācīšanās aizrauj pat tos skolēnus, kuriem matemātika ir ārpus mīļāko priekšmetu saraksta.
Daudzos skolotājos gan sēž stereotips, ka spēle - tā nekāda nopietnā mācīšanās nav, atzīst L. Andžāne. Taču, ja pedagogs kaut kādu iemeslu dēļ šādu pieeju ir spiests pamēģināt un ierauga tās lietderīgumu un rezultātus, viedoklis mainās. L. Andžāne regulāri stundās izmanto LU Dabaszinību un matemātikas izglītības centra radītās galda spēles (Skolas Diena par tām rakstīja 18. maija numurā), bet Mafiju vai, iespējams, kādu citu aizraujošu «izklaidi» gribētu lietot arī kādas citas «runājamās» tēmas apguvē savā priekšmetā. Atklātajā stundā kopā ar citu priekšmetu pedagogiem viņa secinājusi, ka Mafija kolosāli aiziet arī svešvalodās, kur tajā tiek iekļauti apgūstamie vārdiņi, arī latviešu valodā un kā līdzeklis, lai klases stundās skolēnu sociumā ievilktu arī tos jauniešus, kuri no visiem turas atstatus.