Viņa ievadījusi ne tikai pavārmākslas pasaulē, bet sniegusi pamatīgu dzīves skolu, kas vēlāk palīdzējusi izturēt ne vienu vien grūtību. Pārdzīvota 90.gadu krīze, kad zaudēts gandrīz viss - darbs, ģimene, veselība, līdz tagad dižķibeles apstākļos tomēr izdevies Cēsīs radīt savu kafejnīcu _Inese_. Mutvārdu cildinošā reklāma par viņas garšīgajiem ēdieniem, devīgumu un īpašo attieksmi pret ikvienu mudināja arī _Dienu_ apciemot Inesi.
Prot uzrunāt un ievērot
Bērnībā mājās bijusi tikai svētdienās, jo pēc skolas pēcpusdienās mācījusies un strādājusi par palīgu pie Kristīnes Aukas. «Viņa pamatīgi dresēja, taču esmu viņai bezgala pateicīga un ar mīlestību kopju viņas atdusas vietu Raunas kapsētā,» stāsta I.Breņķe. Viņas ēdienu receptes Inese izmanto vēl šodien, vienīgi papildina ar mūsdienu produktiem. Īstā garšas izjūta, protams, ir uz mēles un pirkstu galos, to nekādi kursi un skolas nevar iemācīt. Labākās garšvielas esot mūsu pašu ķimenīte, sīpols un ķiploks.
Runājot ar sastaptajiem cēsniekiem, viņi atzīst, ka daudzas kafejnīcas bankrotējušas, arī slavenie Raunas vārti, kur Inese strādājusi par oficianti. Taču Inesei krīze nekaitē, cilvēki nāk? Sava loma esot gan garšīgajiem ēdieniem, gan zemajām cenām, gan atmosfērai. Ikviens tiekot ievērots un pirmo reizi pat uzcienāts ar kafiju un pīrādziņu. Vēlāk atceras, ko katrs iecienījis, tiek ieteikts, kas jauns. Apmeklētāji nemanot tiek radināti arī pie ēšanas kultūras, to noteikti veicina ēdienu interesantais un skaistais noformējums. «Pēc šeit ieturētām pusdienām darbs veicas labāk,» secina sastaptais Agris Segliņš, Tālivaldis Ortlovs un Dagnis Kaņepe, kas dažkārt speciāli uz Ineses kafejnīcu mēro ceļu pat no attālākām vietām.
Kāda sieviete atvedusi savu vīru, un viņš tagad saprotot, ka sievas izvēle nav nejauša. Saldo ķirbju un riekstu krēmu nebeidz slavēt kāda kundze gados, bet Dienas šoferītis tik garšīgu bubertu ēdis vien pie vecmāmiņas.
Glābj sargeņģeļi
«Man patīk būt starp cilvēkiem, rīkot banketus un izjust, ka cilvēki ir apmierināti,» savu būtību raksturo pati Inese. Kad zaudējusi darbu, deviņdesmito gadu vidū bijis laiks, kad vairākus mēnešus bijusi bez kripatiņas maizes. Piemeklējušas daudzas nelaimes, licies, ka no šīs pasaules būs jāaiziet, taču allaž paglābjot kāds sargeņģelis - labi cilvēki. Banka nav devusi aizdevumu, bet tik un tā Priekulē nodibinājusi uzņēmumu Šā vai tā, aicināta klāt viesību galdus arī citos viesu namos. Kad beidzot banka izsniegusi kredītu, cerības spārnoja, draugi palīdzēja, un praktiski no gruvešiem Cēsu Neredzīgo biedrības nama pagrabs kļuvis par moderni aprīkotu kafejnīcu.
«Esam ģimenes uzņēmums, jo bez manas meitas un tagadējā vīra palīdz vēl tikai divi puiši pavāri,» atklāj Inese. Viņu skumdina, ka ieviestās direktīvas un noteikumi neatļaujot pie darba radināt mazdēlu, kurš būtu ar mieru palīdzēt mazgāt traukus. Kredīta saistības neļauj sev un saviem palīgiem samaksāt tik, cik pienāktos, jo jāstrādā no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā un bieži vēl ilgāk. Rīts sākas ar dārzeņu apstrādi, tad jāpārģērbjas, kad bistriņā jeb, kā nokrustām, ātriņā sāk parādīties pirmie apmeklētāji.
«Tā nav krīzes vaina, bet krīze mūsu attieksmē pret darāmo, tādēļ cilvēki neuzticas kafejnīcām,» uzskata pavāre, kura saviem darbiniekiem māca labāk uzlikt ēdienu vairāk, ja nu kādam iegaršojas. Pie Ineses var gardi un sātīgi paēst, iztērējot vien latu, jo viņas princips - ja tu otram dosi, tev labais atgriezīsies desmitkārt. Līdz asarām aizkustinājis kāds apmeklētājs, kurš rādījis lapiņu, uz kuras uzrakstījis lūgumu radiniekiem, lai viņa bēru mielastu uztic rīkot vienīgi Inesei.
Ineses aizraušanās esot arī dārzs Priekulē. Tur krāšņas puķes ziedot no agra pavasara līdz vēlam rudenim, arī skaistuma izpratne aizgūta no Kristīnes kundzes, kura bijusi ziedu mīļotāja. Kur tam tiek rasts laiks? Atbilde skan, ka pavasarī un vasarā vakaros jau ilgi gaišs.
Cēsu mākslinieks Raimonds Pinnis pēc viņas lūguma kafejnīcas interjeram uzgleznojis sargeņģeļus, lai sargā. Daudzi tieši Ineses Breņķes radītajā mājīgumā atrod patvērumu un ikdienā trūkstošo sirds siltumu.