Iedvesmojis auniņš Šons
Sarmīte savulaik Rīgā beigusi vieglās rūpniecības tehnikumu, pēc tam ilgus gadus strādājusi par apģērbu modelētāju un šuvēju, bijusi trikotāžas nozares speciāliste, bet visam svītra pārvilkta, kad Limbažos likvidēts sadzīves pakalpojumu uzņēmums. Audzinājusi bērnus, tagad dēls jau studē, bet meita ir vidusskolniece. Izdevies atrast darbu Puikules pamatskolā par audzinātājas palīdzi pirmsskolas bērniņu pieskatīšanā. Ik pa laikam izskan varbūtība, ka skolu var arī slēgt, tāpēc galvā rosījušās domas, ko darīt, ja atkal būs jāpaliek mājās.
Abi ar vīru nolēmuši Vīksnās veidot nelielu piemājas bioloģisko saimniecību. Tagad apritējis gads, kopš biznesa projekts iedzīvināts un kūtī mīt 16 Latvijas melngalvainās aitu mātes un 18 jēriņi, gaidāmi vēl un vasarā ganāmpulkā būs ap 40 aitiņu. «Ne mirkli nenožēloju, ka iesākām ar aitkopību, arī vīrs saka, ar ko tad mūsu aitādas sliktākas par ārzemju piedāvātajām,» saka Sarmīte. Viņa uzskata, ka lauku sētā sieviete viena neko nevar uzsākt, vīriešu rokas ir neatsveramas. Ar vīru Aldi esot paveicies, jo viņš rūpējas gan par aitiņām, gan Sarmīti aizvedot uz dažādiem kursiem, lai tik izglītojas.
«Man laimējies satikt īstos cilvēkus,» atzīst Sarmīte un stāsta, ka internetā uzgājusi filcēšanas domubiedru grupu, kuru vada Ieva Zunda. Filcēšana jeb vilnas velšana ir senākā auduma veidošanas tehnika. Pie viņas kursos arī apgūta prasme darināt cepures, šalles, rotaslietas, visdažādākos priekšmetus.
«Esmu gandarīta, ka citiem patīk tas, ko daru, varu viņus iepriecināt.» Tam apstiprinājums ir redzētais Puikules pamatskolā, kur kolēģes skolotājas sajūsminātas, ka šī aizraušanās pielipusi arī viņām, bērniem ļoti patīkot filcētās aitiņas un bumbiņas. Daudzi vēloties tās iegādāties dāvanām. Sarmītes Braslavas darbus lūguši parādīt arī kaimiņi Ozolmuižas skola, un tur patlaban sarīkota izstāde.
Sarmītes iedvesmas avots esot bijis animācijas filmu varonis auniņš Šons. Izrādījās, ka aitiņu piedzīvojumiem sekojusi līdzi ne tikai Sarmīte ar dēlu, bet arī kolēģa fotogrāfa meitiņa un skolasbērni Puikulē. Tagad Sarmītes mājās pūkainās aitiņas ne tikai glīti sarindojušās uz plauktiem, bet auniņa veidols attēlots arī pašas darinātajās dažāda lieluma bumbiņās.
Vīksnu saimniece atklāj, ka viņas mājās iecienījuši arī aitas gaļu, pārsvarā uzturā izmanto tikai bioloģisko pārtiku un ar ķīmiju neaizraujas.
Arī starp puķu draugiem
Istabā redzami daudzi atzinības raksti par sakoptāko sētu. «Dārzs ir mana otrā atkarība jeb aicinājums,» stāsta mājasmāte. Tālmācības kursos un meistarklasēs apgūti daiļdārzniecības pamati un noslēpumi. Viņa apgalvo, ka apbraukājusi visus Latvijas daiļdārzus un zina pateikt, kur atrast skaistākās un sakoptākās sētas. Tādu neesot mazums, un viņa priecājas, ka tuvākajā apkārtnē arī ir daudzi iekopti dārzi.
«Visvairāk mani aizrauj veidošana un process,» skaidro dārzniece. Kā kopā vislabāk izskatīsies dažādi ziedi un augi, kā iestādītais nonāk līdz kulminācijai - ziedēšanai. Viņas krāšņumu ierodoties aplūkot gan vietējie, gan tālumnieki. Šobrīd dārzs guļ zem baltas sniega segas, bet pēc Sarmītes stāstītā mēģinām iztēloties, kur atrodas akmensdārzs, kur zaļais mauriņš. Vasarā aitiņas labi zinot savu vietu, tādēļ atbraucēji pat prasot, vai neesot īpaši dresētas.
Tā kā tuvējā mežā aug savvaļas orhidejas - smaržīgās naktsvijoles un dzegužkurpītes, Sarmītes galvā radusies atkal jauna ideja - veidot izziņas dabas taku. Jau sperts pirmais solis, lai iecere īstenotos - uzrakstījusi DEM FARM projekta pieteikumu. Šādas idejas atbalsta Latvijas un Igaunijas Dabas fonds un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. Doma ir videi draudzīgas lauksaimniecības demonstrējumu saimniecību tīklu izveide Latvijā un Igaunijā. Ja projektu atzīs par labu, tad eksperti apzinās tuvējo apkārtni, apmācīs Sarmīti un viņa zināšanās dalīsies ar ekskursantiem.
Vislielākais dzenulis rosīties un meklēt iespējas, kā vēl nopelnīt, esot vēlme palīdzēt bērniem iegūt labu izglītību. Mārtiņš studē Banku augstskolā, bet Māra, būdama Limbažu 3.vidusskolas 11. klases audzēkne, uzvarējusi Eiropas Komisijas rīkotajā valodu konkursā un drīzumā dosies uz Briseli, lai iepazītos ar tulka profesiju.
«Cik varēsim, tik viņus sākumā balstīsim, tālāk lai ķepurojas paši, un viņi saprot, ka izglītība ir vajadzīga,» pārliecināta darbīgā Sarmīte Braslava.