Skaidrs, ka krasās pārvērtības izlases sniegumā saistītas arī ar ievērojamajām izmaiņām sastāvā. Ja salīdzina sākumsastāvus Reikjavikā un Rīgā, bija septiņas (!) izmaiņas. Labāku uzbrūkošā bloka spēlētāju iesaistīšanās komandā pavērusi Paharam papildu iespējas komandas spēles izveidē, un varbūt ne velti treneris jau paguvis atteikties no vairākiem cikla sākumā pašpasludinātiem principiem.
Pirmie divi mači tika aizvadīti ar trim centra aizsargiem un bez malējiem pussargiem. Treneris savu izvēli pamatoja vienkārši: aizsargu jābūt par vienu vairāk nekā pretiniekiem uzbrucēju. Pats no tā atteicās pēc Rīgas spēles ar Islandi. Cits Pahara pamatprincips - piesātināt ar futbolistiem laukuma vidusszonu - arī ir jau pagātne. Islandē abus vārtus nokārtoja malējie pussargi Aleksejs Višņakovs un Deniss Rakels. Pēc mača Reikjavikā treneris pats norādīja uz vēl vienu pieejas maiņu. Iepriekš laukuma malā nemitīgi kliedzošais Pahars nu sapratis, ka tam nav jēgas, un puslaiku pārtraukumā bijis mierīgs. Bet vainu par savu padoto individuālajām kļūdām laukumā uzņēmās pats. Latvijas futbola pieredzējušie treneri daudz kritizēja Paharu par pārāk blīvo darba plānu komandai gatavošanās posmā. Arī no idejas izdarīt katru dienu pēc iespējas vairāk Marians jau atteicies.
Tas, protams, priecē, ka treneris attīstās un meklē labākos risinājumus gan spēles ziņā, gan ārpus laukuma, taču tāda mētāšanās no viena grāvja otrā droši vien ir viens no iemesliem, kāpēc izlase vēl nevienu maču nav aizvadījusi vienlīdz labi visu 90 minūšu garumā.