Laura ir 12.klases skolniece Jelgavas 1.ģimnāzijā. Skola nopietna, mācību slodze - liela, un dators ir ļoti nepieciešams. «Jātaisa prezentācijas, daudz informācijas jāmeklē internetā,» Laura stāsta. Līdz šim viņa datoru varēja izmantot vai nu bibliotēkā, vai pie draugiem, taču tagad portatīvais laptops pašai savā istabā ļauj visus skolas uzdevumus veikt mājās. Kā jau visiem jauniešiem arī izklaidei internetā tiek veltīta gana liela uzmanība, bet nākotnē Laura gribētu plašāk apgūt arī programmēšanu, lai spētu izveidot mājaslapas internetā. Skolā šajā mākā tiekot dots tikai neliels ieskats. Laurai dators nav nekāda ķīniešu ābece, savukārt vecmāmiņa Ārija no tā labprātāk turas pa gabalu. «Bailes ķerties klāt,» viņa smaida un saka, ka mazmeitas atzīmes e-klasē gan paskatoties.
Pēc vidusskolas beigšanas Laura grib studēt. Neseno domu par juristiem atmetusi, jo «juristi vairs nav pieprasīti», bet galīgo lēmumu pieņemšot uz pavasara pusi. Atrast augstskolu un studiju programmu noteikti palīdzēs arī jaunais dators. Meitene mācās humanitārajā klasē, tāpēc arī profesionālo nākotni grib saistīt ar sociālajām zinātnēm. Valodas viņai padodas labi, matemātika - kā jau humanitārās klases skolniecei, Laura smaida. Galvenais - vidusskolu pabeidzot, sekmīgi nokārtot centralizētos eksāmenus, lai varētu cerēt uz budžeta vietu augstskolā. «Tas ir mans mērķis,» Laura saka. Viņa raugās pilsētas virzienā, jo tur iespēju ir vairāk un plašākas, lai gan vecmāmiņa bažījas, kā būs ar galu savilkšanu. Patlaban abas iztiek ar Ārijas pensiju un algu, ko viņa nopelna, strādājot par sardzi kādā dāņu uzņēmēju nopirktā objektā. Kartupeļi, burkāni izaug piemājas zemītē, Ārija prāto, ka varētu paņemt arī dažas vistas. Pavecā māja kādreiz bija pilna ļaužu. Tagad visiem trijiem Ārijas bērniem sava dzīve, vīrs miris, un mājā saimnieko abas ar mazmeitu, ko Ārija audzina jau kopš dzimšanas, un šuneli Sproģi.
Laura apņēmusies paralēli studijām noteikti arī strādāt, lai gan līdz šim kāda darbiņa meklējumi vēl nav vainagojušies ar panākumiem. Šķiet, ka, dzīvojot laukos, strādāšanu savienot ar mācībām arī būtu pagrūti. Lai gan Laura dejojusi tautas dejas jau kopš 1.klases un piedalījusies arī Deju svētkos, šogad no dejošanas tautas deju kolektīvā Jelgavas bērnu un jauniešu centrā Junda viņai nācies atteikties, jo pēc mēģinājumiem vakaros grūti būtu tikt uz mājām. Izbraukāšana uz skolu tomēr nu kļuvusi vieglāka, jo draugs, bijušais klasesbiedrs, no Ūziņiem līdz Jelgavai paķer līdzi savā auto. «Pagājušajā gadā katru rītu cēlos puspiecos, tagad ceļos pusseptiņos,» Laura saka.