Lielākais acuraugs
Ārčijs no kaimiņu mājām pēdējiem spēkiem pārradās ar četrām brūcēm mugurā, stāsta Anna. Izskatījies, ka tur ietriekta mēslu dakša. Vairākas nedēļas viņš nīkuļojis virtuvē zem galda. Nosargāt suņa dzīvību nebija nedz Annas, nedz dziednieku spēkos. Barons gan aizgājis dabiskā nāvē, kad bija sasniedzis krietnu vecumu, bet no klejojumiem pa tuvējo apkārtni viņš regulāri atgriezies ar sasitumiem. Reiz šķitis, ka viņa dzīvība izgaisīs priekšlaikus - kaimiņš bija uzbraucis ar Ņivu, tomēr Barons bija stiprs un toreiz izveseļojās. Reksis nebija liels apkārtskrējējs, bet vienu dienu arī viņš pazuda. Ķermenis ar caurumu galvā atrasts grāvī. Šeris kādu vakaru aizlaidies pēc tam, kad saimnieks bija solījis viņu piesiet pie ķēdes. Šeris iespītējies ne tikai solītās ķēdes dēļ. Toreiz kaimiņu kucītei bijušas «suņu dienas». Suns pie saimnieces nav atgriezies, vien dzirdēti nostāsti, ka kaimiņš dzērumā bravurīgi stāstījis, kā ilgi sitis kādu suni, bijusi sīksta dzīvība.
Anna dzīvniekus mīlējusi vienmēr. Svētdienās suņiem cepusi pankūkas. Katram zinājusi normu - Amūrītis notiesājis aptuveni 40. Visus ēdienus suņiem sākumā ielikusi mutē, lai viņi saprastu, ka tas ir garšīgi. Amūrītis bijis viņas lielākais mīlulis. Suns bijis tik uzticīgs, ka no saimnieces sāna atkāpies tikai tad, kad nespējis pretoties dabai un devies pie apkārtnes sunenēm. Pēdējais klejojums viņam izrādījies liktenīgs. Tas arī bija pēdējais piliens Annas māsai Inesei. Viņa vērsās pie Dienas, lai meklētu taisnību un Anna varētu rast mieru.
Vilka un laikas jauktenis aizskrēja 14. decembrī. Anna māsai stāstot, ka kopš liktenīgā vakara spējot tikai eksistēt, nevis dzīvot. Vīrs daudz strādā, bērnu nav, tāpēc Amūrītis bijis lielākais acuraugs. Tagad viņa vairs neskatās televizoru un arī nemizo kartupeļus, jo tas vienmēr ticis darīts kopā ar sunīti. Pēc teju divu mēnešu asaru liešanas 52 gadus vecā Anna nesen uzzināja, kas noticis ar Amūrīti. Pagājušās nedēļas nogalē viņa devās uz jubileju, kur kaimiņiene Ilze (vārds mainīts) pastāstīja, ka suns aizgājis vardarbīgā nāvē. Kādu vakaru Ilze esot iedzērusi kopā ar kaimiņu Andri, uz kura mātes mājām mēdza doties Annas suņi. Dzērumā viņš Ilzei izstāstījis, ka šķūnī nositis Amoru. «Ievilināja viņu šķūnī un sita ar āmuru. Lai sunītis nevarētu pretoties, izsita viņam acis. Arī visi zobiņi bija izdauzīti,» kaimiņienes Ilzes teikto atstāstījusi Anna. Viņa uzreiz zvanījusi Andrim, kurš ir arī vīra brālēns, lai atdod vismaz suņa ķermeni. Pēc Annas teiktā, agresija pret dzīvniekiem viņā modusies uz paģirām. Savukārt «kāre pēc asinīm» esot pēc ilggadējas strādāšanas kautuvē.
Tomēr izmeklēs
Inese, zinādama māsas mīkstsirdību, centusies iesaistīt arī policiju. Anna teikusi, ka tas neatgriezīšot Amūrīti, tādēļ otrdien pateikusi Andrim - mainu suņa ķermeni pret tavu brīvību. Desmit minūšu laikā mirstīgās atliekas bijušas viņas pagalmā. Kaimiņš stāstījis, ka Amors esot uzbrucis viņa sunim, saplosījis visu kaklu, tādēļ pasaukts mednieks, kurš viņam darīja galu. Kad Anna attina vīstokli ar suni, čokurā sarāvušais ķermenis bijis klāts ar sniegu, bet no saplosītās galvas tecējušas svaigas asinis. Anna domā, ka viņam iešauts tieši pirms atvešanas, lai būtu pierādījums, ka dzīvnieks tiešam ticis nošauts. Gadījumā, ja suns klaiņo kilometra attālumā no mājas, viņa nošaušana nav kriminālsodāma. Kad atnācis policists, Anna samelojusi, ka līķis vēl neesot atvests, jo Andrim bija devusi vārdu, ka nekur neziņos.
Andris Dienai apstiprina, ka suns nogalināts mātes mājas pagalmā, tomēr to paveikusi mednieka bise. «Viņš nedēļu terorizēja. Tā ir pirmā un vienīgā reize, kad neizturēju. Varbūt tā ir mana kļūda, ka nepiezvanīju saimniekiem. Es nožēloju un atzīstu, ka morāli tas bija nepareizi,» viņš saka. Annas kaimiņiene teikusi, ka viņš telefonā rādījis bildes, kurās redzams, kā Amūrītis plosījis viņa suni. Savukārt Dienai viņš rāda savu Nokia3310, kurai nemaz nav fotokameras. Andris apgalvo, ka pēc nogalēšanas dzīvnieks apglabāts un viņa ķermenis neesot bijis klāts ar sniegu un svaigām asinīm, kad atvests saimniecei. Arī mednieks Dienai apstiprina, ka nošāvis suni. Tomēr viņš stāsta, ka šauts sirds rajonā, nevis galvā, kā apgalvo pārējie, arī kaimiņš.
Lai gan pēc stundu garām pārrunām suņa saimniece atteikusies rakstīt iesniegumu, pagasta inspektors tomēr veiks izmeklēšanu, lai atklātu patiesos nāves apstākļus. Kārtības sargs dosies pie Annas, lai izraktu un nofotografētu apbedīto suni. Nepieciešamības gadījumā mirstīgās atliekas tikšot sūtītas uz ekspertīzi.