Izglītības nozare (līdzīgi kā citās) ir tradicionāls tēmu loks, par kuru notiek diskusijas un strīdi. Mācību iestāžu daudzuma attiecība pret sarūkošo izglītojamo skaitu, finansējuma modeļi - šie jautājumi tiek cilāti, grūstīti intensīvi. Latviešu publiskajā telpā izglītība cittautiešiem kā tēma parādās retāk - ja nu kontekstā ar kādu politiski iekrāsotu iniciatīvu.
Tomēr jautājums par izglītības satura cittautiešu skolās atbilstību latviešu publikas priekšstatam par to, ko skolās māca Latvijas Republikā 2012. gadā, izrādās interesants, jo formāli jābūt vienai «bildei», reāli ir cita. Vecā patiesība «ikvienam klāt neizstāvēsi» t. s. bilingvālās izglītības gadījumā parādās jo koši. Vieniem pedagogiem priekšmeta mācīšana valsts valodā problēmas nerada, citiem nav varēšanas vai gribēšanas. Rezultātā jau pamatskolā cittautieši iemācās, ka patiesībā bez valsts valodas adekvātām zināšanām var gluži labi iztikt. Ja valsti šāda situācija neapmierina, tad nozares pārraugiem vajadzēja rēķināties, ka tāda neizbēgami veidosies. Jo - pedagogu rindās promiešana no profesijas ir samērā reta, attiecīgi pusmūža un pirmspensijas gadu vecuma pedagogu netrūkst. Ja latviešu skolu gadījumā tas var radīt problēmas ar vēlmi pamainīt pasniegšanas stilu, tad mazākumtautību skolās ir dīvaini brīnīties, ja 50-60 gadu veci pedagogi, kas strādājuši t. s. padomju internacionālisma ziedulaikos, pret latviešu valodu izturas rezervēti. Līdz ar to valstij jāpievērš īpaša uzmanība jaunu kadru sagatavošanai darbam mazākumtautību skolās.