Komandu pieteikumi norādīja uz Latviju kā neapstrīdamu favorīti. Mājiniekiem no pēdējā pasaules čempionāta Šveicē sastāvā bija 17, dāņiem - septiņi spēlētāji. Viesu izlases galvenais treneris Pērs Bekmans sastāvā bija iekļāvis tikai Dānijas čempionātā spēlējošos hokejistus, tāpēc galvenie izlases vilcējspēki uz Rīgu neatbrauca.
No olimpisko spēļu mērauklas spēlei ar Dāniju lietderības koeficients bija visai zems. Puslīdz droši var prognozēt, ka Vankūverā Latvijas izlasei galvenā uzmanību būs jāvelta spēlei aizsardzībā. Grupu turnīra spēlēs ar Krieviju, Čehiju un Slovākiju noteicēji laukumā gan jau būs konkurenti, kuri centīsies uzspiest aktīvu uzbrukuma hokeju. Pret dāņiem hokeja izlase spiedienu neizjuta, tieši otrādi - bija iespēja visos iespējamos veidos apdraudēt viesu vārtus.
Pēc KHL ātrā un fiziskā hokeja trešdienas pārbaudes spēle uzjundīja pēckāzu noskaņojumu. Arī tāpēc, ka KHL batālijas arvien tālāk otrā plānā atbīda valstsvienības spēles. Jau pavasarī, Rīgā viesojoties Somijai, atnāca salīdzinoši pamaz skatītāju. Pret Dāniju, šķiet, bija pat mazāk nekā uz Dinamo/Juniors - Junostj BAČ spēli Arēnā Rīga. Tomēr arī šādā reizē bija iespēja izdarīt secinājumus par viena vai otra kandidāta varējumu. Treneru pierakstu blociņos noteikti palika ieraksts, ka, aizsargu pārim Aleksandram Jerofejevam un Jēkabam Rēdliham esot laukumā, divas reizes Dānijas spēlētāji vienatnē netraucēti izslidoja pret vārtsargu Edgaru Masaļski. Un kā tas varēja gadīties, ka skaitliskajā mazākumā laukumā bija trīs uzbrucēji un viens aizsargs un ka jau trešo reizi spēlē dāņi nokļuva aci pret aci ar Masaļski! Lase Lasens savu izdevību garām nepalaida, rezultāta starpību samazinot līdz 2:1. Jēkaba Rēdliha laimīgs vārtu guvums pēc tālmetiena cauri burzmai trešā perioda sākumā atjaunoja drošības sajūtu par Latvijas izlases uzvaru. Tomēr īstas pārliecības par panākumu bija tikai pēc Mārtiņa Cipuļa piektā vārtu guvuma, raidot ripu tukšos vārtos.