Tā kā vietējie televīzijas kanāli Krievijas kinopārtiku tautai izrāda labākajā gadījumā seriālu veidolā, šad tad svaigas krievu filmas, kurām ir komercpotenciāls, nokļūst Latvijas kinoteātru repertuārā, taču daudzmaz pilnīgu priekšstatu par kādreiz tik cienīto krievu kino un tā aktualitātēm Latvijas iemītniekiem nākas sagrābstīt pašapkalpošanās ceļā - vai nu nelegāli lejupielādējot to torentos, vai pērkot dažādas izcelsmes DVD produkciju. Vai arī ķerot aiz astes retajās reizēs, kad nopietns krievu kino tomēr nonāk uz lielajiem ekrāniem.
Likteņa biedri
Nebūsim liekuļi - lai kā Latvija lepotos ar savu eiropeiskumu arī izklaides un kultūras jomā, vispopulārākā «opija tautai» jeb kinoindustrijas ziņā mēs joprojām esam vistuvākie kaimiņi, ja ne pat likteņa biedri. Vispirms jau tāpēc, ka Latvijā, tāpat kā Krievijā, valda absolūts Holivudas kino diktāts un galvenokārt komerciālās produkcijas terors. Tā sauktais Eiropas un art house kino ir izņēmums, nevis likumsakarība (ar šo piedāvājumu konsekventi strādā tikai kinoteātris Rīga, vēl nekomerckino iespējams apgūt abu mūspuses starptautisko kinosvētku - festivālu Baltijas pērle un Arsenāls un to satelītpasākumu - reizē). Tajā pašā laikā labs krievu kino plūc laurus dažādos augstākās klases kinoforumos Rietumos - Venēcijā, Berlīnē, Kannās, Roterdamā, Karlovi Varos... Tikai mēs par to uzzinām post factum un visbiežāk neko neredzam.
Taču ir vēl kas būtisks. Īpašu dramatismu pusdzīvā eksistences formā vārgi dvesošā nacionālā (latviešu) kino gadījumā, kura finansējums ir katastrofāli zems un arī apmeklējums tāds pats, piešķir apziņa, ka arī Krievijā sākuši ļoti nopietni satraukties par nacionālā kino (šajā gadījumā - krievu) bēdīgo likteni. Tikai atšķirībā no Latvijas krievi pauž bažas par «nacionālās kinoindustrijas nāvi» visaugstākajā līmenī.
Šokējoši fakti
Nesen finišējušajā 33. Maskavas Starptautiskajā kinofestivālā notika stratēģiska konference Krievijas nacionālā kinematogrāfa sistēmas pārlādēšana, lai tas kļūtu konkurētspējīgs gan pašmāju, gan starptautiskajos tirgos - ar prezidenta Medvedeva loka politiķu un premjera Putina valdības locekļu piedalīšanos.
Krievijas galvenās televīzijas - Pirmā kanāla - ģenerāldirektors un daudzu filmu producents Konstantīns Ernsts publiskoja šokējošus faktus: pēdējos piecos gados katastrofāli kritusies iedzīvotāju interese par nacionālo kino - 35% respondentu atsakās apmeklēt krievu filmas, jo «nezina, ka tādas vispār eksistē». 20% skatītāju principā neiet uz pašmāju kino, jo «tas ir slikts un garlaicīgs», 82% skatītāju izvēlē starp «jebkuru Holivudas filmu» un «labu, kritikas ieteiktu krievu filmu» priekšroku dos Holivudai.
«Pagaidīsim, kad krievu filmu rādīs TV,» - tāds ir visbiežākais ierindas kino apmeklētāja arguments. Par krievu komercfilmu gaumes un satura līmeni Konstantīns Ernsts joko ciniski: «Visādas krievu idiotu likteņa olas (Likteņa olas - humora apvienības Naša Russia veidotā kinokomēdija - N. N.) un Annas Semenovičas piena dziedzeri apriebušies jau tiktāl, ka krievu publika ar maciņu automātiski nobalso par... Andželīnas Džolijas krūtīm un Daniela Kreiga pautiem peldbiksēs. Auditoriju nedrīkst mānīt, tā nepiedod melus. Ja paklausās, ko muld kinorežisori, - mums katru dienu top pa grāvējam un art house brīnumam...»
Autoritāšu tēzes
Par līdzīgām problēmām nesen spriests arī Krievijas Kino savienības kongresā. Lūk, daži citāti: «Padomju cenzūra bija maigāka nekā pašreizējais tirgus un kinonomas diktāts - ar Holivudu mēs nevaram konkurēt,» saka režisors Androns Končalovskis. «Ir jālikvidē aktieru un kinooperatoru no gaisa izrautās milzīgo honorāru likmes, it kā viņi dzīvotu un strādātu Holivudā, bet režisori un pārējā radošā grupa šo eliti apkalpotu. Jāorganizē honorāru harta, kas būtu samērīga ar mūsu realitāti,» uzskata literāte, scenāriste un režisore Avdotja Smirnova (viņas uzņemtā filma Divas dienas tiks demonstrēta festivāla noslēgumā 17. jūlijā Kino Citadele).
«Kinomāksliniekiem beidzot laiks nolaisties uz zemes - ir jāfilmē filmas normāliem cilvēkiem, ar saprotamu, emocionālu stāstu, nevis savas fantāzijas par abstraktām tēmām, kurām ar dzīvi nav sakara,» ir pārliecināts režisors Aleksejs Germans jaunākais, kurš pat atļāvās bargi kritizēt savu pasaulslaveno tēvu, jo viņš vienu filmu Slaktiņš Arkanārā filmē jau devīto gadu.
«Nacionālā kino stāvokli nevar skatīt atrauti no tautas vispārējā kultūras līmeņa degradācijas, es teiktu - cilvēku izglītības un inteliģences stāvoklis ir tuvs apokalipsei - štrunts, ka jaunā paaudze nezina, kas ir Ļeņins, traģiski ir tas, ka viņi jau nezina, kas ir Puškins,» uzsver režisors Eldars Rjazanovs.
Visbeidzot - sūra, taču daiļrunīga statistika. 2000. gadā Krievijā tapušas 182 filmas, šogad reāli ražošanā ir 68. Turklāt Krievijas valsts nacionālajam kinematogrāfam 2011. gadā iedalījusi četras reizes lielāku summu nekā pirms desmit gadiem (ap pusmiljardu dolāru - industrijas infrastruktūras uzturēšanai, 280 miljonu - filmu projektiem). Nacionālais kinematogrāfs iekļauts Krievijas valdības stratēģiskajās proritātēs kultūras jomā kā «ietekmīgs masu propagandas un estētiskās audzināšanas instruments».