Viņa ir pārliecinājusies, ka ir daudz skolotāju, kas šīs izmaiņas un sporta stundu nozīmi ir izpratuši un tā strādā. Šajās skolās skolēni labprāt piedalās stundās un nevingrotāju nav daudz. Skolotājam jāizprot katrs bērns, arī tie, kam ārsti nosaka veselības jeb sagatavošanas grupu. Viņiem jāpiedalās stundās un jāizpilda paredzētā slodze, nevis jāsēž malā. Fiziskā sagatavotība ir iedzimti bioloģiskie dotumi, tāpēc visi vienādi nekad nevarēs izpildīt dažādos sporta vingrojumus.
Papētījusi citu valstu pieredzi, Inese Bautre uzskata, ka piemērotāks jēdziens par sporta stundām, būtu Ziemeļvalstu - Somijas, Zviedrijas, Īslandes, Norvēģijas - lietotais nosaukums fiziskā kultūra, fiziskā audzināšana vai fiziskās aktivitātes, jo tas nav sports, kas adaptēts skolām, bet gan sporta izglītība.
To nosaka četri mācību komponenti: zināšanas un izpratne sportā, fizisko spēju attīstība veselības nostiprināšanā, darbība un fiziskās aktivitātes sociālajā un apkārtējā vidē.
Uzsvars tiek likts uz sportu un veselību, pamatskolas klasēs tas nozīmē, ka izprot higiēnu, sporta apģērba piemērotību nodarbībām telpās un āra apstākļos, ir sapratne par vides faktoru nozīmi organisma norūdīšanās procesā u. tml., vidusskolā jau ir ergonomikas prasības - jāzina, kā celt un nest smagumus utt.
Fizisko spēju attīstība nenozīmē, ka visi skrien 10 apļus piecās minūtēs, bet gan fizisko dotumu izvērtējumu, lai šī nodarbe palīdzētu nostiprināt veselību, nevis radītu nevajadzīgu pārslodzi un skolēnus varētu sodīt ar sliktu atzīmi, skaidro VISC pārstāve.
Ilgus gadus strādājot Rīgas 1. vidusskolā, Inese Bautre vidusskolniecēm, kas nelabprāt nākušas uz sporta stundām, devusi padomu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, kamēr to iespējams darīt par velti, jo pēc tam trenažieru zālēs nāksies maksāt. «Galvenais - skolotājam jāpalīdz izprast, kāpēc tas jādara - lai būtu veselība, nostiprinātu imunitāti. Nenoliedzami sports sniedz arī pozitīvas emocijas, lai ar labu garastāvokli varētu mācīties citus priekšmetus,» stāsta pieredzējusī speciāliste.