Putni vītero kā traki - vai šiem nesalst? Droši vien pavasara nojausmas uztur mazo ķermenīti ar cerību uz siltumu pavisam tuvā nākotnē. Kraukļi un vārnas, zaru korēs satupuši, ķērcoši apspriež dienas jaunumus. Biķernieku meža promenādē dienas vidū braši soļo pensionāru bariņi, tādi žiperīgi, cits lepnā kažokā, cits sportiskā _kurtkā_ un ar nūjām rokās. Tak jau saprot, ka svaigs gaiss uzlādē, spirdzina un neļauj locītavām iesīkstēt. Apziņa, ka ar vecuma kūtrumu var cīnīties bez dakteru ieteiktajām zāļu ripiņām, liek pielikt soli. Atpūtas vietā pie mežā iekārtota (un vēl vandaļu nesalauzta!) baļķu galda sirmi vīri ar sārtiem vaigiem sparīgi sit kārtis.
Vecvecāki stumj pa gurkstošo sniega ceļu savu mantinieku atvases. Mazie svaigajā gaisā guļ tik dziļā miegā, ka var ar lielgabalu šaut, nepamodīsies. Baltajā sniegā riņķo un nepagurdami cits citu dzenā vienaudži - vēl gada vecumu nesasnieguši kucēni. Saimnieki vēlīgi priecājas - nu būs izlocījuši kājeles!
Pārnāku mājās un ieraugu, ka caur apputējušajiem logiem saulīte pār vari laužas istabās, bet gaisā dzīvespriecīgi dejo ziemā nemanīti sīksīki puteklīši. Pirms mēneša kā Dons Kihots būtu nopūtusies - ak, kā lai ar to visu tiek galā! Šodien man pavasara sindroms klāt - jau gribas atrotīt rokas un sākt spodrināt, berzt un mazgāt. Logu rūtis kā mēma apsūdzība faktam, ka rudenī nepaspēju tās nomazgāt, vēl pagaidīs siltākas dienas, bet putekļiem jau piesaku karu. Toms Circenis radio sola, ka sals turēsies vēl nedēļu. Radio ziņās ledlauža kapteinis no Rīgas jūras līča vidus vēstī, ka apkārt tikai zili zaļi ledus kalni, kādi sen tur nav bijuši, bet ziņās apgalvo, ka gripas epidēmija rūk. Saki, ko gribi, bet ziemas drīzais gals ir klāt. Cik tad vairs tālu līdz Jāņiem, vai ne?