Ar rūpību izremontētā dzīvoklīša iedzīve bija sakravāta, tas gaidīja īrniekus. Saimniece, kā šādās reizēs notiek, bija izmetusi visu lieko, izsijājusi tik ātri augošo kultūrslāni. Tomēr no dažām jaunajā dzīvē nevajadzīgām, bet īpašām lietām nav varējusi atteikties, tālab bija izlēmusi tās dāvināt draugiem. Divās lielās lādēs gaidīja apģērbi, mazākās kastēs - citas personīgas mantas, kas potenciālajam īrniekam piesārņotu dzīves telpu un nemitīgi atgādinātu, ka tās nav viņa mājas.
Kad visi ciemiņi bija sanākuši, namamāte sāka improvizētu modes skati. No lādēm tika izceltas drēbes, ko viņa negribēja ņemt līdzi, iespējams, nebija vilkusi jau vairākus gadus un acīmredzot netaisījās vilkt arī pēc studijām. Tās tomēr nebija novalkātas lupatas. Mums tika piedāvātas ģimenes relikvijas, oriģināli rokdarbi, ceļojumu trofejas.
Retro kostīmiņš, ko padomju laikā tētis viņas mammai atvedis no Dienvidslāvijas. Melns, klasisks mētelis, kuru viņa pirms desmit gadiem bija nopirkusi savā pirmajā braucienā uz Ņujorku. Jakas un vestes, ko mamma - ražīga rokdarbniece - bija adījusi meitai, bet nebija uztrāpījusi kādu niansi, krāsu toni vai garumu. Dzīvokļa saimnieces pašas šūtās drēbes. Kleita līdz zemei, ko, šķiet, ar vislabākajiem nodomiem viņai bija dāvinājusi eksdrauga mamma. («Kāzu otrajai dienai!» - nošalca auditorija.)
Sanākušajām meitenēm, kurām bija visai līdzīga gaume ar dzīvokļa saimnieci, tika atvēlēta daļiņa no viņas ikdienas - patiesas draudzības žests. Un viņas to respektēja, katra izvēloties pa kādam gabalam. Man, attālinātākam (un, jā, augumā mazākam) cilvēkam, tika mākslas žurnālu komplekts, Stambulā pirkts piparmētru pulveris eksotiskai zupai un no Šveices vests lācītis bērnam.
«Kāzu kleitu» gan mēs aizbraucēju pierunājām paturēt pašai. Viņa taču drīz atkal atgriezīsies!#
Jauna Privātās dzīves diskusija - Galdiņ, klājies!
Klāt ziemas sezona, garie, tumšie vakari - kā radīti kopīgai pasēdēšanai, iešanai ciemos. Varbūt jums ir kādi novērojumi, kā pēdējā laikā ir attīstījušās mūsu svinēšanas tradīcijas? Vai tās ir ietekmējusi krīze, cilvēku ceļošanas pieredze? Vai bagātīgos latviešu galdus, kas lūst, ir sākušas aizstāt askētiskas Rietumu viesības, uz kurām katrs atnāk ar savu vīna pudeli, ko, nevienam īpaši nepiedāvājot, vakara gaitā arī izdzer? Kāda, jūsuprāt, ir ideāla mājas ballīte? Varbūt esat ko interesantu piedzīvojuši, viesojoties ārzemēs?