Suņi respektē
Todien kaķenei ļauts staigāt pavisam nedaudz, jo dakteris Artis Krūmiņš Čiekurkalna veterinārajā ambulancē viņai noteicis saudzējošu režīmu. Haralds joprojām nevar nomierināties: «Pirms pāris dienām mums garām drāzās velosipēdists. Es ar Minnīti vienmēr staigāju saitē, viņš parāva kaķeni līdzi, nogāzos zemē gan es, gan braucējs. Dakteris domā, ka Minnītei samežģīts pleciņš, tagad viņa kādu laiciņu jāpasaudzē, lai sēž man uz pleciem.»
Kaķenīte pieglaudusies Haraldam pie vaiga. Vīram acīs siltums - Minnīte viņam uzlabojot pašsajūtu un skumju noskaņojumu kā ar roku atņemot. Haralda dzīvē Minnija ienāca dramatiskas nejaušības dēļ - pirms vairāk nekā deviņiem gadiem pagalma kaķenei piedzima bērniņi. Kāds «parūpējās» par jaunajām dzīvībām - sasita kaķēnus, un viņi pagrabā nomira. Izdzīvoja tikai Minna. Glābiņu meklējot, viņa pati lūdza palīdzību Haraldam, juta, ka šim vīram var uzticēties. Kaķenītei nekavējoties nācās izoperēt sastrutojušo dzemdi, ilgi bija jādakterē sasistā muguriņa. Tagad Haralda un viņa sievas Marijas, ar kuru kopā nodzīvoti jau 56 gadi, mājā Minnija ienes rāmu mieru. Viņa ir kārtīga, paklausīga, jo «jau sākumā pieteicu, ka galvenais kaķis mājās esmu es».
Haralds sāka vest Minniju pastaigās Lielajos kapos, jo «tā jau nav dzīve - sēdēt četrās sienās, pasauli neredzot». Sākumā kaķenīte bailīgi tupēja uz tūjas, tad pamazām sāka staigāt. Haraldam un Minnijai te pazīstami gan cilvēki, gan suņi, gan putni: «Sākumā suņi rēja uz Minniju, bet tagad viņi respektē kaķeni.» Minnija ar saimnieku labprāt dodas arī tālākos braucienos - uz mežu pēc sēnēm un pastaigās gar jūru. Kaķenei patīk noiet piecus, pat sešus kilometrus, bet atelpas brīžos viņa atpūšas Haraldam uz pleciem.
Ar zirgiem kalnos
Noklausos arī Haralda stāstu par citu viņa dzīves mīlestību - zirgiem. Mācoties Rīgas Industriālajā politehnikumā, rudens talkā kolhozā Haralds, neko nesaprotot no zirgiem, pieteicies ganīt govis, jo ganam pienākuma pildīšanai deva zirgu: «Ne es pratu zirgam mugurā uzrausties, ne jāt, ne viņu stūrēt, bet kaut kā tiku galā, jo filmās biju saskatījies, kā to dara.»
Haralds spriež: «Tagad, lai nodarbotos ar zirgiem, vajag lielu naudu, bet manā jaunībā, ja vien bija gribēšana, varēja pieteikties grupiņās, tev iedeva zirgu, un darbojies!» Viņš sāka braukt uz Līgatni, mazliet vēlāk uz Allažiem, kur strādāja trenere Melnbārde: «Esmu viņai pateicīgs. Melnbārde juta, ka es mīlu zirgus, ka var man tos uzticēt. Ar zirgu sportu nenodarbojos, man vienkārši patika atrasties pie zirgiem. Visādi gājis, esmu mests no segliem laukā vai zirgs satrakojies, nav klausījis, tramīgs auļojis pār laukiem mežā iekšā. Allažos bija izcils ērzelis Valsītis, kurš katru jātnieku pārbaudīja. Viņš mani pirmajā reizē meta tā, ka nezināju, vai spranda paliks vietā, bet šis stāv blakus - «nu, kā, jātniek? Labi, rausies mugurā, dosimies mājās!». Tā bija vienīgā reize, ka Valsis mani nometa. Vēl prātā spēcīgais Dāliņš, kas pirmajā reizē iespieda mani boksa stūrī, nelaida laukā, bet pēc tam sadraudzējāmies. Es biju klāt, kad ķēve Gamma laida pasaulē kumeļu Duglasiņu. Zirdzinieki lēma, ka kumeļš nav izdevies, jāatdod desās. Teicu - nē, es to nopirkšu! Man jau bija piecdesmit divi gadi, kad es bez segliem un bez iemauktiem viņu iejāju. Duglass sāka mani mētāt, bet noturējos, un mēs visu sarunājām. Sešpadsmit gadu Duglass bija mans mīļākais zirgs, uzticams, spēcīgs. Zirgs šajā pasaulē ir otrs skaistākais radījums pēc cilvēka.»
Lejā viss tik niecīgs
Salasījies žurnālus par zirgiem un tūrismu, Haralds Tempelmanis saņēmās un aizbrauca uz Adigejas republiku Ziemeļkaukāzā: «Ar zirgiem kalnos nebija viegli, bet izturēju un nākamajā gadā atvaļinājuma laikā uz turieni jau devos kā instruktora palīgs tūristu grupās. Pēc tam sešus gadus vadīju zirgu tūristu grupas Baškīrijā, biju arī Pamirā. Kad tiec kalnā augšā, pasaule lejā liekas tīrā niecība.»
Haralds atceras: «Zirgi tur nebija nekādi izcilie, daži pat neiejāti. Kāda tur iejāšana? Vietējie sit zirgu, kamēr tas nokrīt, un lopiņš skaitās iejāts. Es savu panācu ar mīļumu, ar glāstiem, ar sarunāšanu - ikviena dzīva radība saprot, ka viņu mīļo. Kalnos zirgi netika īpaši kopti, un es vienmēr līdzi ņēmu instrumentu somu, zirgus apkalu, nagus viņiem apgriezu.»
Spraunais vīrs atzīstas: «Esmu daudz ceļojis, man tā lieta patīk - biju Kuriļu salās un Kamčatkā, kur uz meža takas pat dzīvu lāci sastapu, kā tūrists apmeklēju Ēģipti, Ceilonu, Indiju, biju pat tagad daudzcietušajā Palmīrā, kas Sīrijā, bet nekur neesmu bijis tik laimīgs kā ar zirgiem kalnos.»
Haralds atceras katru zirgu, ar kuru dzīvē bijis saistīts. Taču nāca jaunā cilvēku paaudze, un Haralds savu vietu zirgu būšanā vairs neredzēja. Tagad tikai laiku pa laikam viņš aizbrauc ciemos uz Allažiem. «Katram cilvēkam jābūt kādam tuvam dzīvniekam. Tagad man ir Minnīte. Abi staigājam. Viņa mums mazbērna vietā.»