Nespēja adekvāti novērtēt reālo situāciju, kā redzams no bijušā Ēģiptes prezidenta Hosnī Mubaraka likteņa, valsts vadītāju var padarīt pagalam nožēlojamu. Viņa atteikšanos atzīt vainu simtiem demonstrantu nogalināšanā nekā citādāk nav iespējams vērtēt. Kurš gan cits, ja ne Mubaraks kā valsts augstākais vadītājs būtu saucams pie atbildības. Atminoties 2011. gada februāra dienas Kairā, nerodas ne mazākās šaubas, ka tur notikusī asinsizliešana bija iespējama vienīgi ar Ēģiptes augstākās varas atbalstu. Tas gan tika slēpts, taču nemākulīgi. Arī otra apsūdzība Mubarakam - milzu korupcija - ir nopietna, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem daudzu ēģiptiešu neapmierinātībai. Režīma antidemokrātiskais raksturs savienojumā ar smagnējo ekonomiku un nespēju savlaicīgi īstenot nepieciešamās reformas arī izraisīja Arābu pavasari Kairā. 2011. gada sākumā ieskanējās trauksmes signāls Tahrīra laukumā, un Ēģiptes prezidentam to vajadzēja sadzirdēt. Taču Mubaraks to nespēja, un tagad viņš ir pilnībā atbildīgs par daudzu tautiešu nāvi. Ja prezidents toreiz nebūtu atteicies no sarunām ar neapmierināto iedzīvotāju daļu, tas ļautu izvairīties no fiziskas izrēķināšanās un iedibinātu jaunu kārtību, kas noteicošo lomu sabiedrības dzīvē atvēl dialogam dažādi noskaņotu slāņu starpā. Kā pierādījies tagad, pēc prezidenta Muhameda Mursi gāšanas, pat vislielāko vēlētāju atbalstu saņēmusī Musulmaņu brālība nevarēja noturēties, ignorējot otras - pilsētās dzīvojošās, gados jaunākās un izglītotākās - sabiedrības daļas centienus. Šķiet, Ēģiptei nāksies izstrādāt jaunu sociālpolitisko un ekonomisko modeli, ņemot vērā islāma tradīcijas un globālos izaicinājumus. Saprotams, pirmajās brīvajās vēlēšanās ievēlētā Mursi gāšana ir armijas roku darbs, un tas ir atsevišķs temats, kādēļ ēģiptiešu ģenerāļi (kontrolē nozīmīgu valsts ekonomikas daļu) tieši šobrīd izšķīrās par tik ārkārtēju rīcību.
Var teikt, ka Mursi zināmā mērā soļoja Mubaraka pēdās, jo ekonomisko problēmu ignorēšana kalpoja par abu gāšanas cēloni. Strauji augošais iedzīvotāju skaits valstī prasa atbilstošu ekonomisko izaugsmi. Taču par to Musulmaņu brālība domāja par maz. Bez politiskās stabilizācijas vairāk uzmanības jāpievērš uzņēmējdarbības noteikumu vienkāršošanai, investoru uzticības atjaunošanai, lai atjaunotu investīciju plūsmu un izveidotu jaunas darbvietas. Te jāatgriežas pie ģenerāļiem, jo biznesa vides sakārtošanā neiztikt bez viņu biznesa interešu ierobežošanas.
Tomēr bez ekonomikas šobrīd ne mazāk būtisks ir jautājums, kas notiks ar Musulmaņu brālību. Svarīgi neatstumt to no dialoga, neiedzīt tās atbalstītājus pagrīdē, jo tas var stimulēt vardarbīgu konfrontāciju. Atkal izlietās asinis apstiprinājušas, ka šādām bažām ir pamats. Kā bijis redzams nu jau divu gadu garumā, pie ielas «demokrātijas» ēģiptieši ir ātri pieraduši. Tam bijusi sava pozitīvā nozīme, jo attīstīta spēja kaut stihiski, tomēr aizstāvēt savas tiesības, bet, no otras puses, šāda lietu kārtošana var kļūt par nelāgu paradumu un apdraudēt ikvienu valdību.