Pagājušajā nedēļā prestižā Zalcburgas festivāla operas sadaļu atklāja skandalozā latviešu režisora Alvja Hermaņa iestudētā komponista Harisona Bērtvisla opera Gevains. Ap to pašu laiku Latvijas mikroviļņu datu radio aparatūras ražotājs SAF Tehnika paziņoja, ka atklāj pastāvīgu biroju un noliktavu Denverā. Savukārt vēl nedēļu agrāk ziņa, ka Marians Pahars iecelts par Latvijas futbola izlases galveno treneri, kļuva par karstu ziņu visā Eiropā - notikumi no Latvijas ļoti, ļoti reti var lepoties ar tāda mēroga publicitāti un Pahars ir viens no retajiem, kurš to spēj nodrošināt. Turklāt visam tam pa vidu mūsu vīriešu U-20 basketbola izlase kļuva par Eiropas vicečempioniem, bet divus gadus jaunāki puiši spēja izcīnīt ceturto vietu.
Nudien nav slikti pāris nedēļām, turklāt nebūtu slikti arī daudz lielākām un bagātākām valstīm par Latviju. Taču mūsmājās tā pa īstam novērtēti tika tikai basketbolistu panākumi. Izcilā Hermaņa uzvaras gājiens izpelnījās vietu vienīgi masu mediju kultūras notikumu sadaļās, Pahara ārvalstu atpazīstamības fenomenu līdz galam neesam novērtējuši nekad, bet ziņa par SAF Tehnika biznesa veiksmēm, piemēram, portālā www.diena.lv no lasītājiem saņēma precīzi vienu komentāru, turklāt nebūt nebija pašu lasītāko vidū.
Tajā pašā laikā paššaustīšanās un gaušanās par to, cik Latvijā viss ir slikti, kļuvusi par sava veida mūsu sabiedrības fetišu. Brīžiem šķiet, ka gūstam grūti izprotamu baudu no sevis noniecināšanas un pazemošanas, bet savus panākumus aizslaukām pašā tālākajā stūrīti un pat tā kā no tiem kaunamies. Nav runa par banālām pozitīvisma kampaņām un lielīgu optimismu, taču ir acīmredzami, ka ne tikai nenovērtējam to, kas mums ir, bet arī pārvērtējam savas neveiksmes.
Ir skaidrs, ka Latvijā ne tuvu viss ir ideāli un tā, kā varbūt gribētos, taču arī nekādas posta ielejas te nav. Esam normāla Austrumeiropas valsts ar visām no tā izrietošajām sekām - šis tas, protams, varēja būt labāk, taču, lielās līnijās skatoties, neatkarības gados esam tikuši ļoti tālu (ko pierāda arī fakti - bijušās PSRS valstu vidū lielākajā daļā rādītāju sliktākajā gadījumā esam trešajā, bet labākajā - pat pirmajā vietā). Un arī mūsu valdība ar premjeru Valdi Dombrovski (Vienotība) priekšgalā nav ne īpaši labāka, ne īpaši sliktāka kā daudzu citu valstu valdības. Ir savas veiksmes (un par tām mūs patiešām slavē daudzi citi), un ir savas neveiksmes (un tās ir ļoti sāpīgas).
Patiesība ir tāda, ka mēs nekādā veidā negatīvi neizceļamies uz citu Latvijas līmeņa valstu fona un lielākā daļa negāciju ir dēļ mūsu kaunēšanās pašiem no savas ēnas, neticības pašiem sev un nespējas novērtēt to, kas mums jau ir.
Un to labot nav nemaz tik grūti - mums tikai vienkārši katram jāsāk pašam ar sevi.