Spēlē ar Norvēģiju savainotā Jura Štāla vietā uzbrukumā iekļāvās aizsargs Jēkabs Rēdlihs. Tomēr izmaiņas sastāvā nebija par iemeslu, kāpēc 42 minūtes ripa ne reizi neielidoja norvēģu vārtos. Treneri Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš vairāk uzticējās vadošajam - Herberta Vasiļjeva maiņai, kura arī izveidoja lauvas tiesu bīstamo momentu, taču nobeiguma fāzē pietrūka vienkāršības un precizitātes. Ilgstoša izspēle nesamulsināja norvēģus, kuri ik pa laikam pārbaudīja arī Edgara Masaļska modrību. Divas trešdaļas metienu attiecība bija gandrīz līdzīga - 20:19 Latvijas labā.
Pēdējā periodā beidzot vadzis lūza. «Būtu muļķīgi tagad teikt, ka es meistarīgi pielaboju ripas virzienu, to precīzi novirzīdams tuvējā «devītniekā». Taču no otras puses, ja vārtu priekšā pacīnās, tad arī ir lielāka iespēja gūt vārtus,» pirmo vārtu autors Lauris Dārziņš godprātīgi norādīja uz veiksmes faktoru. Pēc tam jau sākās lavīnas reakcija.
Pret Zviedriju spēles iznākums tika izšķirts jau pirmajā periodā. Uz pirmo zviedru triecienu, kad 19 gadus vecais uzbrucējs Magnuss Svensons Pājarvi viens pret vienu apspēlēja Georgiju Pujacu un jau 31. sekundē panāca 1:0, gan sekoja ātra atbilde Mārtiņa Karsuma izpildījumā, taču līdz pārtraukumam Olivers Larsons Ekmans un Mikaēls Nīlanders izmantoja apjukuma brīžus Latvijas aizsardzībā, panākot 3:1. Vēl viena Karsuma ripa otrajā periodā neļāva zviedriem atviegloti uzelpot līdz 58. minūtei (4:2).
Latvijas izlases vārtsargs Edgars Masaļskis uzskata, ka zviedrus varēja uzvarēt. «Zviedri bija tādi paši kā pirms gada. Arī šoreiz bija iespēja viņus apspēlēt. Dažās epizodēs nepaveicās, bet beigās ielaidām stulbu golu, pilnīgi nevajadzīgu un idiotisku. Vēl gan bija divas minūtes un iespēja rezultātu izlīdzināt.»