Pat ļoti lielus melus politikā nav viegli noslēpt, lai kā arī dažādu valstu vadītāji to censtos izdarīt. Sevišķi cītīgi ar to nodarbojas mums labi pazīstamo padomju republiku tagadējā politiskā elite, kas vairumā šo subjektu izveidojuši vairāk vai mazāk stingru autoritāru režīmu. Tiesa gan, to jau nevienā no šīm valstīm neatzīst, un te jau sākas pirmie meli.
Tiek rīkotas formālas parlamenta vēlēšanas, lai varētu izvairīties no pārmetumiem autoritārā valdīšanā. Galvenais, ka notiekot pašas vēlēšanas, kaut arī tajās nav nez sacensības, nedz reālas alternatīvas valdošajiem spēkiem. Lai vēl vairāk nostiprinātu šādu stāvokli, tiek izmantotas dažādas metodes - tiek izdomāts nosaukums «suverēnā demokrātija» vai radīts mīts par visu turkmēņu tēva īpašo dievišķo raksturu, vai priekšplānā izvirzīta lielīšanās ar labklājību, par ko azerbaidžāņu gadījumā esot jāpateicas prezidentiem Alijeviem.
Īlena parādīšanos no maisa nav iespējams novērst, un vajadzīgs tikai nedaudz gadu, lai autoritāro valdnieku meli labi kļūtu redzami. Var jau būt, ka Uzbekistānas valdnieks Islāms Karimovs lāgā neaptver, taču daudz kur pasaulē ziņa par šīs valsts mediķu nosūtīšanu spaidu kārtā uz kokvilnas novākšanu neko vairāk par nožēlu nevar izraisīt.
Vai ikvakara elektrības iedegšana visos Turkmenistānas galvaspilsētas centrā uzcelto daudzstāvu namu dzīvokļos, kam vajadzētu apliecināt augsto dzīves līmeni un labklājību. Traģikomiski - tur neviens nedzīvo, taču gaisma staro no katra loga.
Skaidrs, ka savs viedoklis par patieso labklājību ir Azerbaidžānas lauku iedzīvotājiem. Vajag doties prom no Baku ap simt kilometru, lai nokļūtu ciematos, kur ir problēmas gan ar elektrību, gan gāzi. Kur palikuši līdzekļi no naftas un gāzes, ir jautājums, kuru Azerbaidžānā nav kam uzdot - opozīcija vienkārši tikusi sagrauta.
Saprotams, tāda valsts kā Ukraina iet atšķirīgu ceļu nekā bijusī padomju Vidusāzija un arī Krievija vai Baltkrievija. Tomēr arī tur meļi izrādījušies pārlieku nespējīgi, un beidzamie notikumi pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas ir atmaskojuši valdošās promaskaviskās partijas pilnīgo nespēju domāt demokrātiski. Totālā vēlētāju uzpirkšana, blēdīšanās ar parlamenta vēlēšanu rezultātiem ļauj noprast, ka prezidenta Janukoviča apgalvojumi par proeiropeisko kursu neatbilst patiesībai.
Vienlaikus ES virzienā tiek raidīts pārmetums, ka tieši Brisele nevēloties attiecību uzlabošanu, piemēram, bezvīzu režīma izveidošanu ar Ukrainu. Tas nav nekas vairāk par bandītiem raksturīgu bravūru, kas liegusi izpratni, ka ar tāda mēroga korupciju un ierēdņu patvaļu nekāda dižā integrācija Eiropā nevar iznākt.
Tas attiecināms uz visām NVS valstīm. Sadzīves līmenī runājot, tā ir Briseles vēlēšanās aizstāvēt katru savu pilsoni, kas devies uz šīm valstīm - pavisam vienkārši - kaut vai no autoinspektoru patvaļas. Tā ir normāla prasība pēc līdzīgiem cilvēciskiem noteikumiem, pirms kuru pieņemšanas (reālas un nevis formālas) nav iespējama nedz bezvīzu režīma ieviešana, nedz cita veida tuvināšanās. Arī ar Krieviju, kas bieži piesauc atteikšanos no vīzām.