Iestudējums, ko sanktpēterburgieši gatavojuši kopā ar Budapeštas Operetes teātri, bija dzirkstošs kā šampanietis un eleganti bohēmisks kā XIX gs. Vīnes balle. Un nekā no aizvēsturiska, šodienas cilvēkam nevajadzīga žanra naftalīna smakas vai garlaicības, kāda pirms desmit gadiem smacēja vai nost pagalam neveiksmīgajā, pelēcīgajā, iemidzinošajā Sikspārņa iestudējumā mūsu Nacionālajā operā (2002). Turp gan publika nebūt nerāvās, un atlika vien visā vainot «novecojušo» un šodienas cilvēkiem vairs nevajadzīgo operetes žanru.
Bet te pēkšņi - Sanktpēterburgas Sikspārņa izrāde ungāru meistara Mikloša Gābora Kerēņi režijā bija aizraujoša un krāšņa, raita un asprātīga, saprotama un laba humora pilna, ar gaumes robežās ieturētu pikantumu. Trāpīja arī runātajos tekstos izteiksmīgi aktualizētās mūsdienu dzīves reālijas (izrādās, jau 1874. gadā, kad Vīnē notika Sikspārņa pirmizrāde, no skatuves tika teikts, ka daudzi baņķieri būtu pelnījuši sēdēt cietumā! Smieties lika arī termina «kamerdziedāšana» burtiskais skaidrojums: dziedāšana (cietuma) kamerā).
Sen te nav arī gadījies redzēt tik vispusīgi izskolotus un varošus, dziedāšanā, dejošanā, skatuves runā un pat akrobātikā rūdītus muzikālā teātra aktierus - turklāt tik iespaidīgā komandā. Ar meistarību un skatuves atdevi pārsteidza ne tikai galveno varoņu atveidotāji Oļegs Koržs (baņķiera un neuzticīgā vīra Henriha Eizenšteina lomā), temperamentīgā poliete Katažina Mackeviča (Rozalinda), Valentīna Mihailova (Adele) un nopelniem bagātais Krievijas skatuves mākslinieks Antons Oļeiņikovs (advokāts intrigants Falks), bet arī kņaza Orlovska atveidotājs jauniņais tenors Ivans Koritovs (ne velti - jau nopelnījis Zelta masku) un Sergejs Vibornovs kā cietuma priekšnieks. Apbrīnas cienīgs ir vieglums, ar kādu subretes jeb tā dēvētās otrā (vai pat trešā!) plāna lomas Idas atveidotāja Jekaterina Popova ne tikai dziedāja un dejoja, bet arī graciozi un apskaužamā sportiskā formā griezās «ritenī» un pat atmuguriskos kūleņos vīriešu rokās. Kolorītus raksturtipāžus atveidoja Sergejs Grankvists (nodokļu inspektors, kura visspēcība ar režijas palīdzību pavairota līdz pūķim ar vairākām galvām!), un jo īpaši komiķis, Krievijas Tautas aktieris Vladimirs Jakovļevs cietuma uzrauga un alkoholiķa Froša lomā. Te bija redzami valši, polkas un kankāns vislabākajās varietē tradīcijās. Pārdomātas, trāpīgas un dzīvīgi izpildītas mizanscēnas. Starp citu, viesizrādes vienlaikus bija arī Rīgas Krievu teātra orķestra bedres atklāšana. Sikspārnī - ar austrieti Pēteri Gutu pie diriģenta pults.
Apliecināt muzikālās ambīcijas šosezon turpinās arī Rīgas Krievu teātris, kas sezonu beigs ar operetes jauniestudējumu - Dunajevska Līgavaiņi. Iestudējumu veidos Krievijas operdziedonis un režisors Jurijs Laptevs. Taču Rīgas Muzikālā teātra (saukts arī par Rīgas Operetes teātri), kurā strādāja gan latviešu, gan krievu trupa, jau kopš 1996. gada mums vairs nav. Tā telpās Brīvības ielā atrodas naktsklubs, kura darboņiem ar kriminālu pagātni Kultūras ministrija 1999. gada beigās iznomāja bijušā teātra telpas uz 25 gadiem. Viņi sāka ar orķestra bedres aizbetonēšanu un skatuves likvidēšanu, taču solīja visu atjaunot līguma termiņa beigās. Pagājusi jau puse no no šī laika.