XII). Filmēti ir izteikti vīrišķīgi tipi - karavīri pie Brīvības pieminekļa, vīrieši dušā, sportiski mačo tipi Rīgas ielās. Video ir uzņemti slēptās kameras estētikā. «Tās ir geju klišejas. Daļa projekta saistās ar to, kādus vīriešus es izvēlos atainot kā gejus,» paskaidro mākslinieks. «Rietumos notika geju tēla evolūcija - no ādas apģērbā tērptajos uz hiphoperiem un normāliem čaļiem. Geja tēls vienmēr saistīts ar simtprocentīgi vīrišķīgu tēlu.» Filmējot K.Radziševskis mēģinājis iedzīvināt veidu, kā vīrieši vēro sievietes - tas ir, fiziski, taču viņa filmā vīrieši tā skatās uz citiem vīriešiem.
Kā tuksnesī
K.Radziševskis stāsta, ka ir vienīgais atklātais geju mākslinieks Polijā - tā ir visai homofobiska valsts. «Polijā ir 45 miljoni iedzīvotāju. Tas ir kā tuksnesī, tāpēc es esmu ļoti redzams. Polijā vairums kritiķu vēlas mani bīdīt sociālās un politiskās mākslas virzienā, bet es neesmu tajā ieinteresēts. Es necīnos par geju tiesībām,» stāsta mākslinieks, «es vienkārši strādāju ar fantāzijām, un mākslā fantāzijas iespējams padarīt reālas. Es ironizēju, nevis cīnos.»
K.Radziševskis ir absolvējis glezniecības katedru Varšavas Mākslas akadēmijā. «Sāku strādāt ar lieliem sienas gleznojumiem, bet ar laiku sapratu, ka vairāk esmu ieinteresēts cilvēkos, kas dzīvo vietās, kur gleznoju, nekā pašos gleznojumos,» stāsta mākslinieks. Viņa kredo ir izmantot mākslu kā instrumentu saskarē ar realitāti, lai veidotu lietas, kas nav iespējamas reālajā dzīvē. Pārsvarā viņa māksla saistīta ar vīrieša tēlu apzināšanu no dažādām perspektīvām. K.Radziševskis daudz strādā arī ar savu ģimeni. «Mana ģimene ir ļoti reliģiska un konservatīva, taču tas viņai netraucē man palīdzēt. Poļu kontekstā ģimene un reliģija ir ļoti svarīga,» paskaidro mākslinieks.
Vai gejam ir viegli?
Vai tas, ka esi gejs, palīdz mākslā? «Kā kuru reizi,» norāda K.Radziševskis, «es to cenšos izmantot, cik vien varu.» Pēdējais gadījums bija tad, kad viņu kā jaunu un pretrunīgu mākslinieku uzaicināja pastāvīgās kolekcijas kurators Varšavas Nacionālajā galerijā. Viņš parasti izstādīšanai izvēlējās mazpazīstamus un visai garlaicīgus Polijas padomju laiku mākslinieku darbus, kas kolekcijā daudzos gadījumos bija nokļuvuši, tikai pateicoties to autoru sakariem ar nomenklatūru. «70% mākslinieku vārdus manis aptaujātie kuratori nezināja. Tā ir daļa no pastāvīgās kolekcijas - tas nozīmē, ka viņi paši nezina, kas viņiem ir,» stāsta K.Radziševskis.
Milzīgajā izstādē vienā mazā telpiņā aiz aizkara K.Radziševskis reizi nedēļā pirms galerijas aizvēršanas nolēma demonstrēt pirmo poļu geju pornofilmu. «Es uzreiz brīdināju, ka tā nav māksla - tā ir tikai veca, garlaicīga filma. Es rādīju to tikai, lai radītu skandālu un komentētu kuratoru stratēģijas - ko kuratori dara, lai pievilinātu auditoriju un ar to manipulētu,» stāsta mākslinieks. Viss notika tieši saskaņā ar viņa scenāriju - sākotnēji politiķi no labējās partijas aizsūtīja vēstuli kultūras ministram, pieprasot slēgt izstādi. «Es dokumentēju visu to lietu,» stāsta K.Radziševskis. «Sākumā prese rakstīja, ka mākslinieks taisa provokāciju muzejā un prezentē geju video, pēc tam rakstīja, ka mākslinieks, kam nav bail atzīt, ka viņš ir gejs, taisa skandālu, un beigu beigās rakstīja, ka homoseksuālists rāda pornogrāfiju Nacionālajā galerijā.» Lai apskatītu video, galerijā veidojās milzīga rinda. Bija brīdinājums, ka bērniem skatīšanās liegta. Tas radīja vēl lielāku interesi. Cilvēki bija sašutuši, ja nevarēja apskatīt video, jo tas bija tikai reizi nedēļā. Daži vēlējās atpakaļ naudu. K.Radziševskim piedāvāja diskusiju ar kādu labējo politiķi sabiedriskajā televīzijā. «Apzinādamies manipulācijas iespējas, es teicu, ka piekrītu uz sarunu tikai, ja tā ir tiešraide,» atceras mākslinieks, «tā bija galvenā rīta programma, brokastu televīzija. Es viņam uzdevu jautājumu - vai viņš ir redzējis izstādi? Viņš atbildēja, ka tā ir pārāk briesmīga, lai skatītos, un beigās noskaidrojās, ka viņš vispār nezina, par ko tā ir.»
K.Radziševskis klāsta savu pārliecību: «Tas ir mans mīļākais darba veids - nopietni strādāt un saņemt atzinību no kritiķiem, bet tajā pašā laikā izraisīt skandālu. Es izmantoju šo geju lietu, lai dabūtu uzmanību, un tad daru to, ko gribu - tā ir sava veida Vorhola stratēģija.» Pēdējais uzaicinājums K.Radziševskim ir no Varšavas Nacionālā muzeja, kas ir vēl prestižāks nekā Nacionālā galerija. «Cilvēki domā, ka viss, ko es daru, ir caur geju prizmu, un kuratori uzskata, ka tas ir labi viņu mākslas institūcijām, jo, ja es taisu izstādi, vienmēr pulcējas bari,» stāsta K.Radziševskis. Atliek redzēt, vai tas darbosies Rīgā.