Mūsu mammas šajos gados mums likās jau večiņas. Vai mēs arī tādas nešķietam saviem bērniem?
Viss ir atkarīgs no tā, kā pašas izturamies pret sevi. Ja cenšamies būt interesantas pašas sev, tad būsim interesantas arī bērniem. Es ikdienā strādāju ar jauniem cilvēkiem, izjūtu viņus, viņi mēģina saprast mani, tas arī dod iespēju saglabāt jauneklīgumu. Esi spiests kustēties, nenolaisties ne fiziski, ne arī garīgi.
Padomju laikā sievietes aizgāja pensijā 55 gados, taču man šķiet, ka cilvēks uzreiz kaut kā panīka, samierinājās. Tagad ir citādi.
Man jau šķiet, ka teātra spēlētāji visi ir jauni, neatkarīgi no gadu skaita. Jo skatuve, iemiesošanās dažādos tēlos, saskarsme ar citiem aktieriem dod enerģiju būt jaunam, būt vienmēr topā.
Aktieru ģērbtuves man saistās ar cigarešu dūmu mākoņiem. Vai tu vēl joprojām pīpē?
Nē, nu jau trīs gadus ne. Es gan neesmu liela pīpētāja bijusi nekad, bet agrāk patika, jo tas ļāva labāk komunicēt ar cilvēkiem. Tajās vietās, kur pīpēja, vienmēr bija pašas interesantākās sarunas, kurās nepīpētāji nevarēja piedalīties.
Kā izdevās atmest?
Es laikam vēl nebiju tik ļoti atkarīga, turklāt mani tracināja stingrie pīpēšanas ierobežojumi, ka to vairs nevari darīt skaisti, eleganti, savā kabinetā vai teātra foajē. Es tagad redzu sievietes, kas izskrējušas aiz stūra uzpīpēt, uzvilkt ātro dūmu, tas nav priekš manis.
Tu savos gados brīnišķīgi izskaties. Vai tev ir kāds noslēpums?
Ļoti daudz kustos, katru dienu eju kājām no sava Ziemeļu rajona uz darbu centrā.
Kādas ir tavas brokastis?
Melna kafija. Bez tās es nevaru iztikt. Man ļoti garšo saldējums, ja man ir iespēja mājās ieturēt otrās brokastis, tad parasti dzeru kafiju ar saldējumu. Bet vispār no rīta man nav apetītes, jo es esmu vakara cilvēks, agrākais ap vieniem naktī beidzu darbu. Aktieri pārsvarā ir pūces, kaut gan paretam gadās arī cīruļi.
Viens no laba izskata nosacījumiem taču ir labi izgulēties?
Es nezinu, ko tas nozīmē. Ja esmu ļoti nogurusi, man pietiek laika aizvērt acis vismaz uz 15 minūtēm, un tad atkal var strādāt. Man netraucē ne skaļa mūzika, ne gaisma.
Tad jau pusdienas un vakariņas prasās pamatīgas?
Parasti - kā gadās. Ja man ļoti gribas ēst, aizeju uz lielveikalu un paņemu salātus un jogurtu. Mājās gan es pati gatavoju, it sevišķi dažādus dārzeņu ēdienus, zupas, sacepumus, garšo arī dažādi saldie ēdieni, kā jau vidzemniecei. Savukārt Igors (dzīvesbiedrs, teātra Joriks galvenais režisors Igors Mihailovs - A. R.) arī mīl gatavot pats, tad nu vai nu mums saskan, vai nesaskan. Viņam vairāk garšo gaļas ēdieni, kad atgriežas no zvejas, viņš pats parasti tīra un gatavo zivis.
Arī vakariņas ienaidniekam īsti neatdodu, bet ēdu ļoti maz. Ja sagribas kādu kārumu, tad ēdu saldējumu ar biezpienu. Es neēdu maizi.
Vai tev Rēzeknē netrūkst iespēju vingrot labā trenažieru zālē, apmeklēt saunu?
Man pašai mājās ir trenažieris, kuru dēls uzdāvināja. Rēzeknē visvairāk pietrūkst iespējas braukt ar velosipēdu, jo te nekur nav veloceliņu, bet man ir bail braukt pa ielu. Pamēģināju nūjot, bet arī nepatika, ka nav šim sporta veidam piemērotu celiņu.
Vai tomēr kādreiz neilgojies pēc vaļošanās pensijā?
Mani bērni pēc tā ilgojas (smejas). Šovasar ciemojos pie meitas Jūlijas, kura ar ģimeni dzīvo Vācijā. Jūlijai ir divi mazi bērni un maģistra grāds ģermānistikā un slāvistikā. Dēls Marts mācās neklātienē Sanktpēterburgas Kino un televīzijas universitātē, bet šobrīd strādā kā brīvprātīgais Marseļā Francijā, arī šajā pašā nozarē.
Kad tev ir dzīves svētku sajūta?
Es laikam esmu dīvaina, ka man nepatīk svētki tradicionālā izpratnē, sēdēšana pie galdiem, gudrās runas, lielie, garie apsveikumi jubilejās. Cilvēks ir laimīgs tad, ja viņš dara to, kas viņam patīk, kas viņam dara prieku. Es labi jūtos ar saviem aktieriem, mēs šajos ilgajos gados, būdami tik dažādi, tomēr palīdzam cits citam izdzīvot.