Te nu gan nāktos uzkraut atbildību pašiem politiķiem, jo nav skaidrs, cik no viņu teiktā atbilst reāli plānotajam, bet cik ir vienkārša populistiska priekšvēlēšanu aģitācija. Lai kādu motīvu vadīti arī būtu dažādu partiju pārstāvji, šķiet, ka prāva daļa tā saukto ierindas vēlētāju tomēr būs apmaldījusies divās priedēs. Taču valsts nav ierindas pilsonis, un tai nepiestāv garastāvokļa maiņa. Gluži pretēji - starptautiski uz labu novērtējumu iespējams cerēt ar prognozējamu un stabilu izturēšanos. Diezin vai Latvijai vajadzētu pārbaudīt savu galveno partneru un sabiedroto - ES valstu un ASV - uzticību, kas iegūta ilgā un nopietnā darbā. Tas pats sakāms par Ziemeļatlantijas aliansi, kuras sniegtās drošības garantijas tagad izmantojam.
Nepilnos divdesmit gados sasniegts ir daudz. Iespējams, pats galvenais būtu Latvijas piederība pasaules demokrātisko valstu pulkam. Tādām valstīm, kurās vēlēšanas patiesi ir uzskatāmas par vēlēšanām un nevis vietējās varas nospēlētam teātrim. Tieši 2. oktobrī par to der atcerēties. Kaut vai tādēļ, lai salīdzinātu ar pieminētajā Austrumu virzienā esošo lielvalsti Krieviju, kur jau sen ir aizmirsies, ko nozīmē brīvas vēlēšanas. Šajā valstī brīvi nevar runāt arī medijos. Un, lai to nedarītu ārzemju žurnālisti, daļai no viņiem, arī Latvijas, vienkārši tiek liegta iespēja iebraukt šajā valstī. Atšķirībā no Krievijas Latvija nekad nav attiecinājusi iebraukšanas aizliegumus uz krievu žurnālistiem. Vienalga, lai kādi arī būtu viņu paustie uzskati. Tāds pamatos ir skats uz preses brīvību Latvijā, pat ja tas nesaskan ar visu mūsu amatpersonu viedokli.
Piederība demokrātisko valstu grupai dod cerības, ka arī saimnieciski Latvija reiz nostāsies uz attīstības ceļa. Lai gan nācies pieredzēt, ka tas vien vēl negarantē panākumus, tomēr cita ceļa nav. Lai par to pārliecinātos, atkal der paskatīties uz to, kā dzīvo kaimiņos. Tur redzams, ka valsts atbalstītu oligarhu pārvalde var radīt spožumu galvaspilsētā, bet tā nespēj dot iespējas katram pilsonim pašam veidot savu labklājību. Šāds modelis Krievijai panākumus nav atnesis, un tas nu nekādi nav kopējams un izmantojams Latvijā. Gribētos cerēt, ka Latvijas oligarhu vadības radītais posts liks daudziem padomāt un kritiski izvērtēt aicinājumus par ārpolitisko orientieru maiņu pirms 2. oktobra nobalsošanas.