un 20.decembrī viņai nozīmē iespēju pēc ilgāka laika atkal samīļot gan dzimteni, gan vecākus - agrāk Latvijas Nacionālās operas zvaigzni, tagad jau arī pieredzējušu vokālo pedagoģi Liliju Greidāni un ilggadējo Operas solistu Andri Blaumani. Iespējams, tieši tas, ka jau no mazotnes tik daudz dzirdētas dziedošas balsis, ir viens no pamatiem, uz kuriem būvēts Kristīnes Blaumanes čella īpašais, sulīgi plūstošais un intonatīvi tik uzrunājošais, emocionāli spriegais čella tonis? Daudzo pasaules čellistu vidū viņa piesaista ar individuālu, ļoti personisku un saviļņojošu čella skanējumu un neparastu emocionālo koncentrāciju. Varbūt par to jāpateicas arī latviešu dramaturģijas klasiķa Rūdolfa Blaumaņa dzimtas gēniem - K.Blaumane ir rakstnieka brāļa mazmazmeita.
Sargājošā plīvura maģija
Kristīnes Blaumanes rokās īpašs čella vēstījuma spēks ir pat pavisam «plāniņam», uz izgaišanas robežas tikko dzirdamam augstajam flažoletam. Tieši šādu saviļņojumu sola ievērojamā mūsdienu britu garīgās mūzikas komponista Džona Tavenera skaņdarbs Sargājošais plīvurs, kuru K.Blaumane Latvijā jau spēlējusi gan ar Rīgas kamermūziķiem, gan Sinfonietta Rīga, par lasījumu saņemot Lielo Mūzikas balvu. Ar Dž.Tavenera skaņdarbu čellistei saistās īpašas atmiņas. «Kad to spēlēju pirmoreiz, 2002.gadā kopā ar Normundu Šnē un Rīgas kamermūziķiem, bija nenormāli karsta augusta diena. Mums visiem Vāgnera zālē bija fiziski šausmīgi grūti, taču muzicējām ar lielu pašatdevi. Tiklīdz nogājām no skatuves, Normunds teica: paklau, spēlējam to nākamreiz kādā citā gadalaikā!» - un tas notika pērn maijā, kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga un Māri Sirmo pie diriģenta pults.
Nu ir laiks atgriezties pie Dievmātes Sargājošā plīvura ziemā - un zīmīga šķiet sakritība, ka K.Blaumane te ieradās ceturtdienas vakarā, kad pati daba beidzot ir noklājusi pār Latvijas zemi baltu sniega kārtu. «Vēstījums ir par Dievmātes traģēdiju un beidzas ar Dievmātes asarām, taču pāri visam ir mūžība, meditatīva apcere, harmonija. Tas piestāv adventes laikam,» saka K.Blaumane.
Kristīne Blaumane ir viena no izcilākajām latviešu jaunākās paaudzes čellistēm. Taču viņa sen vairs nepieder tikai mums. Laikā, kad 90.gadu nabadzībā un haosā tika likvidēts Latvijas filharmonijas kamerorķestris, tas bija skarbs likteņa lēmums Kristīnei Blaumanei un citiem orķestra mūziķiem. Taču tieši šī šaurā bezizeja Kristīnei pavēra durvis uz pasauli. Konkursā izcīnījusi stipendiju studijām Gildholas Mūzikas un teātra koledžā Londonā, viņa 1996.gadā devās uz Angliju. Tagad, kopš 2007.gada, viņa ir Londonas filharmoniskā orķestra pirmais čells un saka, ka no sirds iemīlējusi Londonu, kura sākumā viņai likusies svešāda, biedējoša un neizprotama. Latviešu un britu skolas labākajās tradīcijās izskolota, mūziķe kļuvusi par daudzu prestižu konkursu un balvu laureāti, jau 22 gadu vecumā kļuva par orķestra Amsterdamas Sinfonietta čellu līderi, kas ir vēl joprojām, bet pēdējos divos gados, strādājot par Londonas filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistari, aktīvi piedalās gan orķestra kamermūzikas programmās, gan pašas Londonā izveidotajā Austrumeiropas domubiedru trio ASCH un citos projektos, atlicinot laiku un spēkus sadarbībai ar Latvijas orķestriem un Baltijas kamerorķestri Kremerata Baltica.
Spēlēt ar ausīm
Izvēlīgais britu orķestris īsto čellistu sev meklēja divus gadus, un Kristīne Blaumane ir pirmā mūziķe no Latvijas. Vēl pirms dažiem gadiem viņai pašai tādi sapņi liktos pilnīga utopija. Iekļaušanās Londonas filharmoniķos čellistei bija liels izaicinājums, jo līdz šim viņas darbalauks bija kamermūzika. Šodien viņa saka, ka ir laimīga par savu izvēli: par iespēju iepazīt jaunu repertuāru, tikties ar izciliem diriģentiem, sākot ar orķestra vadītāju krievu maestro Vladimiru Jurovski, kura vadībā mācījusies pārvarēt savu ego, lai, iekļaujoties orķestrī, «spēlētu ar ausīm». «Nebiju gaidījusi, ka man tik ļoti patiks orķestrī un ka tas tik daudz dos. Pēc A.Šnitkes 3.simfonijas staigāju kā komā -tik spēcīgi apokaliptiskajā mūzikā parādīts pasaules gals! Biju sevi noskaņojusi, ka opera, sēdēt bedrē, nav man, taču šovasar, Glainbornas festivālā spēlējot R.Vāgnera Tristana un Izoldes izrādēs, guvu tādu baudījumu! Blīvajā partitūrā čells ir vadošais instruments, un visi varējām izspēlēties no sirds! Un cik skaista ir Glainbornas dabas ainava, cik sevišķa atmosfēra! Piedzīvojums bija jau brauciens ar vilcienu - kopā ar dāmām vakarkleitās un kungiem smokingos, ar piknika groziem. Spēlējot septiņas izrādes, tas nelikās kā rutīna: bija sajūta, ka visu laiku atklāju kaut ko jaunu».
Galveno šāgada atklāsmju vidū K.Blaumane nosauc arī orķestra turneju uz Austrāliju: Sidneju, Melburnu, Pertu un Brisbenu.