1949. gadā no Latvijas teritorijas izsūtīja 42 125 cilvēkus, tajā skaitā 10 987 bērnus vecumā līdz 16 gadiem, liecina Okupācijas muzeja dati. Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais lēš, ka šobrīd dzīvi palikuši mazāk nekā 16 000 represēto, no viņiem lielākā daļa tieši 1949. gadā izvestie, kuri tolaik bijuši bērni un pusaudži. Tradicionāli pie Brīvības pieminekļa šodien būs valsts augstākās amatpersonas, bet, tā kā kopš marta izvešanām aprit 65 gadi, šoreiz aicināti arī ārvalstu vēstnieki, kurus parasti ielūdz piedalīties 14. jūnija piemiņas pasākumos.
Citviet deportāciju piemiņas aktualizēšanai veltīti sarīkojumi notikuši jau vairākas dienas pirms 25. marta. Tā Balvos piektdien notika starpnovadu konference Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, kurā izvērtēja skolēnu paveikto jaunāko laiku vēstures pētījumos. G. Resnais šo aktivitāti vērtē ļoti atzinīgi, pieminot, ka bijusi pilna zāle interesentu. Portāls Vaduguns.lv gan konstatē, ka pirmo reizi Balvu vēsturē pasākuma organizatorei Balvu novada pašvaldības pārstāvei Ivetai Tiltiņai nācies atvainoties balveniešu vārdā par nepatīkamo incidentu, kas notika pēc svētbrīža baznīcā - nezināms jauniešu bariņš, ieraugot konferences dalībniekus, izkliedzis saucienus «fašisti».
Savukārt vakar Amatas novadā pirmo reizi notika konference Kāpēc jāzina par padomju deportācijām? ar Latvijas Universitātes profesoru Maijas Kūles un Vitas Zelčes, vēsturnieces Danutes Dūras, aktiera Viļa Daudziņa un vairāku pētnieku piedalīšanos. Skolotāja un Melānijas Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce Dienai atzīst, ka lektorus sarunāt nav bijušas nekādas grūtības, visi atsaukušies uzreiz un arī interesentu skaits bijis iespaidīgs - teju 200 dalībnieku. «Parasti arī pie mums ir emocionāli pasākumi ar represēto un skolēnu piedalīšanos, bet šoreiz nolēmām citādi palūkoties uz vēsturi. Zinātniskās konferencēs pievēršas vēstures faktiem, bet mēs runājām par cilvēciskām vērtībām, par to, kā par šo tēmu runāt ar skolēniem par cilvēkiem, kuri izdzīvoja un ar kuriem manipulēja,» stāsta I. Lāce.
Represēto skaits ar katru gadu pakāpeniski sarūk. Būtu daudz grūtāk, ja valsts un pašvaldības nepalīdzētu, atzīst G. Resnais. Formāli apvienība ir viena no nevalstiskajām organizācijām, kuru varētu arī nefinansēt no valsts budžeta, tomēr atbalsts ir. Tāpat palīdz pašvaldības, piemēram, lielā mērā finansējot ikgadējos represēto salidojumus Ikšķilē. «Visi brauc uz Ikšķili neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un partijas piederības,» norāda G. Resnais. Daudzviet, kur represēto skaits samazinās, arī piemiņas pasākumu rīkošana 25. martā un 14. jūnijā aizvien vairāk gulstas uz pašvaldību pleciem. Reģionālo organizāciju darbību gan nelabvēlīgi ietekmējusi teritoriālā reforma, jo rajonu līmenī izveidot vietējo organizāciju bijis vieglāk nekā katrā mazajā novadā.
Vēl viens taupības laikā «iestrēdzis» jautājums ir represēto piemiņas memoriāla izveide Latviešu strēlnieku laukumā, kur jau 2007. gadā izraudzīts projekts Vēstures taktīla. «Bēdu ieleja,» par šī projekta apturēto virzību saka G. Resnais, piebilstot, ka Represēto apvienība šajā jautājumā esot «sabozusies» uz valdību. Lai arī priekšroka dota Okupācijas muzeja piebūves jeb Nākotnes nama celtniecībai, represētie cer, ka vismaz nulles cikla līmenī darbi tiks veikti arī piemiņas vietai, kuru paredzēts izveidot turpat blakus.