Darbdienās uz baznīcu nāk ap 100 cilvēku dienā, brīvdienās lūdzēju skaits ir krietni lielāks un mērāms vairākos simtos. «Lai cik stipri bija ateisti padomju laikos, cilvēki gāja uz baznīcu, laulājās, kristīja bērnus, audzināja bērnus kristīgā garā. Baznīca nekad nav bijusi slēgta,» stāsta E. Voroņeckis. Viņš dievkalpojumus vada četrās valodās - latgaliski, latviski, krieviski un poliski, šīs valodas visiem mācītājiem Latgalē esot jāprot. Baznīca, kuru uzskata par spilgtāko baroka arhitektūras paraugu Latgalē, būvēta no 1755. līdz 1767. gadam un rotāta ar freskām. Tieši to atjaunošana prasa daudz laika un finanšu ieguldījumu. Rekonstrukcija sākta 2003. gadā, un darba esot vēl vismaz 20-30 gadiem. «Pašvaldība palīdz, cik var, bet pašvaldība ir tik bagāta, cik bagāta ir valsts. Latgales pazīme ir tā, ka cilvēki vienmēr ir gatavi baznīcai palīdzēt,» saka priesteris un nosauc vairākas organizācijas un institūcijas, kam baznīca ir pateicīga par atbalstu - Valsts kultūras pieminekļu inspekcijai, Kultūrkapitāla fondam un Polijas Kultūras ministrijai.
Krāslavas katoļu baznīcai ir nozīmīga vieta arī pilsētas kultūras dzīvē - te muzicējis gan kamerorķestris no Viļņas, gan ērģelniece Larisa Bulava ar saviem studentiem, jau septiņas reizes noticis Ziemassvētku dziesmu festivāls, tāpat te viesojies koris Balsis Inta Teterovska vadībā. Baznīcā glabājas svētā Donāta relikvijas, ko ar pāvesta Pija VI atļauju 1775. gadā atveda no Romas katakombām. 1790. gadā iedibināja arī svētā Donāta svētkus, kurus svin pirmajā svētdienā pēc sv. Pētera dienas, un tos svin joprojām, turklāt interesentu skaits esot ļoti liels, stāsta E. Voroņeckis. Iedzīvotāji saka, ka baznīcas nozīmi izjutuši ne vien svētku laikā, bet arī bēdās, piemēram, kad 2012. gada Jaungada naktī Krāslavā gāja bojā septiņi jaunieši, baznīca kļuva par vietu, kur daudzi gāja pēc garīga mierinājuma. Krāslavieši arī lepojas, ka pie baznīcas no 1757. līdz 1844. gadam darbojies garīgais seminārs, ko uzskata par pirmo augstāko mācību iestādi Latvijā. Pilsētā sadzīvo vairākas konfesijas - paliels dievnams ir pareizticīgajiem, bet luterāņu baznīciņa gan samērā maza un dievkalpojumi tajā notiek reizi divās nedēļās.
Grāfu Plāteru muiža, ko iedzīvotāji dēvē par pili, ir celta 1791. gadā. Pašā domē atzīst, ka «pils ir kā skaista konfekte, bet pagaidām ar tukšu vidu». Domes izpilddirektors Jānis Geiba atzīst, ka pils iekštelpas nav restaurētas, bet dažas no tām interesentiem ir iespējams apskatīt un redzēt gan dažas freskas, gan visus tos krāsu uzslāņojumus, kas gadu gaitā pārklāti tām pāri. Vēl pirms pāris gadiem pils no pilsētas puses īsti nebija redzama, jo priekšā bija koki un krūmi, tagad ēka saskatāma jau pa gabalu, bet tai blakus bijušās Plāteru oranžērijas vietā ierīkots skatu laukums. Cilvēku piesaistīšanai pils komplekss piedāvā arī kāzu svinību pārsteigumus un atrakcijas, izklaidējošu braucienu zirga pajūgā, piedevām vēl tikšanos ar pils seno īpašnieku spokiem, proti, grāfu un grāfieni Plāteriem. Pilij blakus atrodas pilsētas muzejs un Amatu māja, kas ir nozīmīgi tūristu piesaistes objekti.
Krāslavas mājaslapā atsevišķas sadaļas kultūrai nav, bet tūrisma popularizēšanai izveidota atsevišķa mājaslapa. Šogad aprit 90 gadu, kopš Krāslava ieguvusi pilsētas tiesības, un vasarā gaidāmi vērienīgi Pilsētas svētki. Tajos uzstāties aicināts Raimonds Pauls, kurš 1999. gada Jāņos šeit ar lieliem panākumiem sarīkoja ziņģes pasākumu. Pļaviņa, kurā notika šis koncerts, uz laiku ieguva pat Paula vārdu, bet vēlāk toreizējā pilsētas vadība pļaviņu nodeva privatizācijai, un šobrīd šajā vietā pasākumi vairs nenotiek. Lai gan paši krāslavieši apgalvo, ka Maestro šovasar Krāslavā būs, Raimonds Pauls atzīst, ka Krāslavas domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks tiešām ir viņu uzrunājis, bet apstiprināt, ka noteikti koncertēs, vēl nevar - pagaidām nav zināms, kas šajā koncertā varētu uzstāties: «To mērs varbūt pirms vēlēšanām sola.»