«Noņems visiem 30% nost un tad spriedīs, vai izpildītas visas prasības, vai šo naudu atmaksāt,» skaidro Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš. Pamatojums šādai regulai ir gana saprātīgs - zeme, kurā tiek audzēta monokultūra, piemēram, kukurūza, gadu gaitā noplicinās. Tāpēc ir rekomendējama augu maiņa - vienu gadu audzē kukurūzu, otru gadu - kartupeļus, trešo gadu - vēl ko citu. Konkrētais piedāvājums gan problēmu trivializē - mākslīgi piespiež diversificēties, taču vide neko neiegūst, jo nav skaidri noteikts, ka augu maiņai patiešām jānotiek. «Regulā pateikts, ka 70% var būt galvenā kultūra, taču, ja vienā laukā būs kukurūza, otrā - ganības, jēgas no tā nebūs,» apgalvo A. Lapiņš. Jaunais noteikums attieksies arī uz lauksaimniekiem, kas nodarbojas ar lopkopību. «Lopkopības saimniecībām būs vienkāršāk to īstenot dzīvē, jo viņiem pēc ekonomikas loģikas varētu būt interese audzēt ko citu,» spriež A. Lapiņš.
Aitu audzētājs Andris Pauls-Pāvuls norāda, ka augu seka ir nepieciešamība, ko vienkārši ievērot arī lopkopjiem. «Āboliņš strauji piesaista slāpekli, bet nav mūžīgs - pēc āboliņa zemē var iesēt, piemēram, auzas, tām apakšā - zālīti. Auzas nokuļu, un man paliek zāle ganībām,» skaidro A. Pauls-Pāvuls.
ZM Eiropas Savienības lietu nodaļas vadītājs Jānis Briedis gan saka, ka vēl nav skaidrības, kas tieši ir «kultūraugs», tas tiks pateikts ar konkrētu normatīvo aktu, taču Latvija iestāsies par to, ka kultūraugs nevar aprobežoties ar augu dzimtu, vismaz - par atsevišķu kultūraugu būtu uzskatāmi cilvēka vajadzībām mērķtiecīgi audzēti augi, kas ir vienas ģints augi ar kopīgām bioloģiskām īpašībām, piemēram, kvieši.