Ar A. Arjupinu Diena tikās, kad viņš bija ieradies monitoringa vizītē Latvijā. A. Arjupins norādīja, ka pēdējos gados, sevišķi kopš Olaines izmitināšanas centra slēgšanas, patvēruma meklētāju sadzīves apstākļi esot stipri uzlabojušies un pat atbilstot Skandināvijas līmenim. Uzlabojies esot arī valsts iestāžu darbinieku izpratnes līmenis par to, ar ko bēgļi atšķiras no nelegālajiem imigrantiem, kaut sabiedrībai kopumā tas joprojām esot jāskaidro.
«Diemžēl visai bieži bēgļi netiek atšķirti no migrantiem, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs pēdējā laikā esam sākuši pievērst Latvijai pastiprinātu uzmanību. Ekonomiskajiem migrantiem ceļošana ir izvēle, un, galvenais, viņi jebkurā laikā var atgriezties savā izcelsmes valstī. Bēgļi to nevar, jo viņus vajās valsts iestādes vai, piemēram, dumpinieku grupējumi, vai karakungi,» skaidroja ANO pārstāvis.
Par spīti pēdējo gadu notikumiem pasaulē, piemēram, tā sauktajam Arābu pavasarim, Baltijas valstis patvēruma meklētāju ordas nav apsēdušas, un A. Arjupins paredzēja, ka tas tik drīz nemainīsies. Kaut pieaugums ir bijis un, visticamāk, būs arī turpmāk, Ziemeļvalstu līmeni tas visdrīzāk nesasniegšot.
Valsts robežsardzes (VRS) Atgriešanas un patvēruma meklētāju lietu nodaļas priekšnieks Mareks Hoņavko savukārt skaidro, ka lielākā daļa no patvēruma pieprasītājiem tomēr ir vienkārši nelegālie imigranti, kuri tādā veidā cenšas novilcināt izraidīšanu uz izcelsmes valstīm. «Krievijai saiknes ar dažām Āfrikas valstīm ir saglabājušās kopš PSRS laika, un cilvēki no šīm valstīm ierodas Krievijā, lai it kā mācītos, it kā taisītu biznesu, bet patiesais mērķis ir tikt tālāk uz Eiropu. Viņi Krievijā kādu laiku padzīvo tādās kā kopmītnēs, kamēr tiek nodrošināti ar viltotiem dokumentiem, iesēžas vilcienā, un tad te - pārsvarā Zilupē - viņus noķer. Tad, kad viņi saprot, ka tālāk netiks, un viņiem tiek arī paziņots, ka par viltotu dokumentu izmantošanu pienākas kriminālatbildība, viņi paprasa patvērumu, cerēdami no tās izvairīties un panākt kaut «minimālo rezultātu» - ja ne Zviedrija vai Vācija, tad vismaz Latvija,» M. Hoņavko atklāj ierastāko nelegālās imigrācijas shēmu.
Dzelzceļš ir viens no populārākajiem šādu nelegāļu ceļiem, tāpēc, runājot par Imigrācijas likuma grozījumiem, VRS prioritāte ir, lai dzelzceļa pārvadātājiem, tāpat kā jūras un avio pārvadātājiem, tiktu noteikta atbildība par nelegālo imigrantu ievešanu. Tas motivētu šādus pārvadātājus uzcītīgāk sekot līdzi, vai viņu pasažieri ir legāli.
M. Hoņavko atspēko stereotipu, ka visi migranti savā izcelsmes valstī dzīvo lielā nabadzībā: «Daļa ekonomisko migrantu ir tādi, kuriem izcelsmes valstīs, piemēram, bijis bizness, ko viņi pārdevuši par labu naudu, lai varētu samaksāt par tikšanu uz Eiropu. Ir tādi migranti, kuri, atrodoties Daugavpils izmitināšanas centrā, saņem naudas sūtījumus, tur uzkrājumus vairākās valūtās un pasūta no veikaliem tādas preces, kuras mēs, robežsargi, nevarētu atļauties.»