Nākamā epizode par A. Lemberga nespēju izšķirties, kurās - Ventspils domes vai Saeimas - «kamanās» sēdēt, iespējams, sekos jau pēc četriem gadiem. Turpretī no traģiskā notikuma ar nikno gulbju tēviņu dažas mācības varam gūt jau šodien. Pirmkārt, likt aiz auss to, ka putni, tāpat kā cilvēki, kļūst neprognozējami un agresīvi brīžos, kad jūt apdraudējumu. Otrkārt, vietā ir atcerēties veco labo atziņu, ka esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Arī par gulbjiem, kurus mums tik ļoti patīk redzēt pilsētas ūdenstilpēs un barot ar cilvēku «kārumiem». Putni ne tikai vairs nebaidās no cilvēkiem, bet arī ir kļuvuši no tiem atkarīgi. Sarkandaugavas gulbis, protams, nav Hičkoka ekranizētā Dafnes di Morjē stāsta prototips, taču, līdzīgi kā šie putni, mūs brīdina: cilvēki nav vienīgās dzīvās radības, kas pelnījušas cieņu pret savu teritoriju.
Par cieņu
Ziņa par traģisko gadījumu, kad agresīvs gulbju tēviņš kādā Sarkandaugavas ūdenstilpē uzbrucis vīrietim, kurš gājis bojā, izpelnījusies milzīgu sabiedrības uzmanību. Ceturtdienas vakara ziņu raidījumos tā, ja ne gluži aizēnoja, tad vismaz kārtīgi konkurēja ar vēsti, ka Aivars Lembergs kārtējo reizi vīkšķījies, bet tā arī nav sataisījies kandidēt uz vietu Saeimā. Loģiski - gulbjus ļaudis pieraduši uzskatīt par cēliem un uzticīgiem putniem. Tādēļ viena konkrēta gulbja ekstraordinārā agresija pārsteidz daudz vairāk nekā A. Lemberga cikliskā gatavība ieņemt premjera krēslu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.