Latvijai būtu harmoniski jāattīstās par mūsdienīgu, stabilu un demokrātisku Eiropas valsti ar integrētu, aktīvu pilsonisko sabiedrību un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Par to domājot, piedāvāju dažus vērojumus un ieteikumus, kuru pamatā ir manis vadītie Latvijas mēroga un starptautiskie pētījumi.
Jau sociolingvistikas klasiķa Džošuas Fišmena pētījumā salīdzināta korelācija starp valstu ekonomisko attīstību un vienvalodīgām vai daudzvalodīgām valstīm. Vienvalodība sabiedrības līmenī ir valstīs, kurās ir augstāks izglītības līmenis, kuras ir ekonomiski attīstītākas, politiski modernākas un stabilākas. Tātad ekonomiskais progress izteiktāks vērojams vienvalodīgajās valstīs: vienas valodas lietojums padara vieglāku sazināšanās procesu, kas ir tik svarīgs ekonomiskajos sakaros. Latvijas sabiedrība ir tikai ceļā no divvalodības uz vienvalodību valsts līmenī - kad latviešu valoda lēni un sarežģīti kļūst par dominējošo valodu valstī arī faktiski, ne tikai juridiski.
Lai valsts valoda būtu vienojošā vērtība, skaidrs, ka iedzīvotājiem jāprot latviešu valoda. 2008. gadā latviešu valodas pratēju skaits, kuri vairāk vai mazāk prot latviešu valodu, jau sasniedz aptuveni 93%. Krievu valodu pēc 2000. gada tautskaites rezultātiem prata 70,7% latviešu. Pa šo laiku krievu valodas pratēju īpatsvars latviešu vidū ir samazinājies. Ir notikusi arī latviešu īpatsvara (bet ne skaita) pakāpeniska palielināšanās: 59,3% latviešu 2009. gadā (57,7% - 2000. gadā, 52% - 1989. gadā). No septiņām lielākajām pilsētām mazākumtautības ir pārsvarā Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Pārējās lielākajās pilsētās mazākumtautību procentuālais īpatsvars ir virs 40%, no kuriem daļa nekrievu tautības cilvēku identificē sevi ar priekšteču etnosu un tā valodu, daļa ir rusificējusies, daļa - latviskojusies. Tāpēc, ka visus mazākumtautību cilvēkus kļūdaini uzskata par krievvalodīgajiem, rodas krīzes laikam eksotiski priekšlikumi: varbūt lielākajās pilsētās divas oficiālās valodas ir labs risinājums? Ideja ir noraidāma, jo, pirmkārt, valstij tas būtu pārāk liels un dārgs eksperiments. Jau izpētīts, ka valsts līmenī vislabāk funkcionē vienvalodība. Mazākumtautību jaunieši vēlas apgūt un lietot latviešu valodu, nevis dzīvot krievu valodas telpā. Par to liecina Rēzeknes Augstskolas 2009. gada pētījums Valodas Austrumlatvijā. Otrkārt, Latvija ar savu ekonomisko kapacitāti nevar atļauties uzturēt divas oficiālās jeb valsts valodas, tai pašā laikā nodrošinot cilvēktiesību ievērošanu katrā valodā runājošajiem. To, ka bieži netiek ievērotas pat vienīgajā valsts valodā runājošo tiesības, piemēram, neformālajā saziņā, kvalitatīvi saņemt pakalpojumus apkalpojošajā sfērā, iepērkoties utt., apstiprina Eiropas Komisijas atbalstītais starptautiskais pētījums Latvijas Universitātē Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā (projekta vadītāja Latvijā - šī raksta autore). Pētījumā pārstāvētas Francija, Vācija, Itālija, Apvienotā Karaliste, Zviedrija un Latvija. Tika veikta aptauja, kurā raksturoti un vērtēti no respondentu viedokļa nozīmīgi, ar ārēju vai iekšēju konfliktu saistīti atgadījumi jeb kritiskie incidenti dažādu kultūru pārstāvju saziņā. Latvijas pētījuma rezultātos dominē valodas izvēles dažādās situācijas daudzvalodīgajiem un vienvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tas, ka cilvēks valstī var iztikt, lietojot vienu valodu - krievu valodu -, un tas, ka valodas izvēles situācijās psiholoģiskā diskomfortā atrodas tieši latviešu grupa, jau minētajām ES dalībvalstīm ir negaidīts pētījuma rezultāts un joprojām «cita realitāte». Tieši saziņas situācijas, kurās latviski runājošie cilvēki nav varējuši sazināties pilnvērtīgi vai ir noticis pārpratums sarunas partnera latviešu valodas neprasmes vai nevēlēšanās runāt latviski dēļ, radījušas psiholoģiskus konfliktus un diskomfortu. Psiholoģiskajos starpgadījumos nokļuvušie latviski runājošie (pārsvarā latvieši) respondenti labprāt par to atklāti runāja un rakstīja. Dokumentāls krājums ar dominējošajiem incidentiem palīdzētu pārtraukt latviski runājošo lingvistisko diskrimināciju un nepieļaut kļūdas valodas politikas plānošanā. Pētījuma rezultātu praktiskais izmantojums arī attālinātu Latviju no tādas divkopienu valsts izveides, kas ir pretstatā stabilai un drošai valstij.
Lietas nopietnības skaidrojumam par pamatu izmantoju sociālpsihologu Hovarda Džailsa un Nikolasa Kouplenda raksturotās tipiskākās saziņas situācijas - valodas brīvas izvēles, pielāgošanās un asimilācijas situāciju. Tātad, ja lietota krievu valoda, latviski runājošie latvieši un nekrievu mazākumtautību cilvēki atrodas pielāgošanās stadijā vienai mazākumtautībai. ES vecajās dalībvalstīs ir izplatīta reversā situācija: pielāgojas mazākumtautību cilvēki, un saziņa var veiksmīgi notikt valsts valodā.
Iemesli Latvijas iedzīvotāju lēnajai apziņas maiņai ir vairāki, bet viens būtiskākais no tiem ir padomju periodā kompetenti iedarbinātais divvalodības dzimtajā un krievu valodā mehānisms. Daļa sabiedrības, arī inteliģence, kas ikdienā strādā savā profesijā, nevis otrās valodas apguves teorijā vai sociālpsiholoģijā, joprojām neapzinās šāda divvalodības mehānisma postošo ietekmi gan uz savu etnosu, gan tā valodu un valsts stabilitāti.
Ja sabiedrības līmenī tiek turpināta minētā divvalodība latviešu un krievu valodā, par kuras ilglaicīgo un bīstamo raksturu daļai iedzīvotāju nav skaidrības, valsts valodas popularizēšanas rezultāti arī tiek mazināti.
Grozījumi ar LR Valsts valodas likumu saistītajos tiesību aktos, nepārprotami formulējot valsts valodas lietojumu, veicinātu ne tikai valsts stabilitāti un drošību, bet arī ekonomisko attīstību.
Vienojošās pamatvērtības un 2004. gada maijā iegūtais Eiropas konteksts, par spīti globālajām pārmaiņām, nodrošinās Latvijas attīstību par stabilu nācijas valsti, pateicoties latviešu valodai kā cilvēkus vienojošam faktoram un kā vienīgajai valsts valodai.