Liktenīgā bedre
«Tās bija laba līmeņa sacensības. Kad notika kritiens, biju 140. distances kilometrā. Bija nobrauciens - aptuveni 10 procentu slīpums. Liktenīgajā brīdī braucām viens aiz otra. Pēkšņi pagriezienā pa kreisi man izsita stūri no rokām. Ar velosipēdu biju trāpījis nelielā bedrē, kuru lielajā ātrumā nepamanīju. Velosipēds aizgāja pa taisno, un traucos virsū ceļa nožogojuma barjerām. Atkal saķēru stūri un mēģināju izgriezt, lai neuztriektos barjerām. Taču margas tuvojās ļoti strauji. Vairākas reizes mēģināju no tām atgrūsties ar kājām, taču nesekmīgi. Viss notika ļoti ātri - trijās četras sekundēs. Pēdējais ātrums, kuru redzēju, bija 87 kilometri stundā. Tad velosipēda rati pacēlās gaisā, un es ietriecos barjerās. Jutu, ka pa barjerām nošļūcu aptuveni 20 metru.»
Ārsts neļāva aizmigt
«Atceros visu pilnībā. Pirmie mediķi, kas piesteidzās, bija šokā. Redzēju, ka viņiem sākas panika. Neko tādu acīmredzot nebija redzējuši. Biju kā biezputra uz asfalta - pamatīgi satraumējis visu kreiso ķermeņa daļu. Plecs bija kaut kur uz muguras, rokas - aiz muguras. Gulēju, skatījos debesīs un spļāvu asinis. Ārsts teica - skaties acīs, runā ar mani. Viņš nelaida mani komā. Tiklīdz vēru acis ciet, atkal uzrunāja, uzsita pa vaigiem. Kāja lūzuma vietā bija uzpampusi divu manu galvu lielumā. Man ielaida pretsāpju līdzekļus, pārgrieza drebēs. Operācija ilga sešas stundas.»
«Traumēto roku un plecu divus mēnešus nedrīkstu kustināt, lai saaug. Treniņu nolūkos sasprindzinu ikrus. Var teikt, ka man ir jauns rokas augšdelms un atslēgas kauls, kurš bija sašķīdis piecās vietās. Tas ir salikts kopā ar tādām kā skaviņām. Plecs? Pēc kritiena man nebija pleca - vienkārši mīksta vieta. (Viņš iesmejas. Ik pa brīdim sarunas gaitā klausulē dzirdu, ka Oļegs smejas, pajoko. Viņš atklāj, ka tagad jau varot pasmaidīt bez sāpēm - I. K.) Plecs bija kā sadrupis. Vēl ir lauzta kāja, četras ieplīsušas ribas. Viena no tām iedūrās plaušā. Nākamajā dienā pēc kritiena visu laiku spļaudīju asinis. No manām asinīm palikuši tikai divi litri. Tātad pazaudēju četrus. Prieks, ka galva un mugurkauls dzīvs. Būs man trīs mēnešus garas brīvdienas (atkal skaļi iesmejas).»
«Tagad varu parunāt. Aizvakar (7. jūnijā - I. K.) pat to īsti nevarēju. Kaut ko pateicu, un uzreiz trūka skābekļa (Oļegs klausulē divreiz dziļi ieelpo, lai raksturotu, kā juties). Tagad trenēju arī plaušu.»
Galvenais, ka dzīvs
«Ārsts teica, ka esmu dzimis laimes krekliņā. Tagad sēžu speciālā krēsliņā. Sākumā pēc pozas maiņas sareiba galva, pazuda bilde, bet nu jau ir labi. Slimnīcā būs jāpavada vēl kādas 10 dienas.»
«Pretsāpju līdzekļi pārstāja darboties teju ik pēc pusstundas, tāpēc man bija automātiskā sistēma. Piespiežu podziņu un ielaižu pretsāpju līdzekļus bez ārsta klātbūtnes. Uzreiz pēc operācijas visu laiku spaidīju podziņu (smaida).»
«Sākumā dzīvoju ar apziņu - šī ir pēdējā diena, kad tik ļoti sāp. Jātiek pāri, kaut vai ar asarām, un tad jau būs labāk. Tā vairākas dienas. Šodien jau var teikt, ka jūtos kā cilvēks. Sāku just, ka man ir āda. Labā ķermeņa puse nav traumēta. Naktī uz trešdienu pirmo reizi normāli gulēju - no vienpadsmitiem vakarā līdz pieciem rītā.»
Punktu vēl neliks
«Par sportu tagad trīs mēnešus būs jāaizmirst, taču vēl ceru atgriezties. Divus gadus vēl varētu pabraukt. Tagad galvenais ir izveseļoties.»
«Paldies komandai, kas ir ļoti pretimnākoša: atmaksāja sievai lidošanu pie manis, ēšanu, viesnīcu. Ārstēšanos man sedz apdrošinātāji, to, kas nepieciešams, - arī komanda. Vadība uzreiz atbrauca un samaksāja algu par nākamajiem trim mēnešiem. Taču droši vien var teikt, ka esmu atlaists (Oļegs atkal iesmejas).»
Kārtējais eksāmens
Riteņbraukšanas saimē Meļehu pazīst kā ļoti prasīgu sportistu. Atdevis daudz, lai tiektos uz nepiepildīto mērķi iekļūt elites komandā un braukt ProTour sacensībās.
Kritiens Itālijā nav pirmais eksāmens, ko sarūpējuši karjeras līkloči. Pirms dažiem gadiem viņš ilgi cīnījās ar biatlonā iepazīto Epšteina-Barra vīrusu, nezinādams par tā esamību organismā. Slimojot ar šo vīrusu, fiziskas slodzes pat ļoti nav vēlamas. Oļegs to nezināja un bija organismam kaitējis tiktāl, ka draudēja punkts karjerai. Taču Meļehs arī pēc tam nepadevās, rezultāti sāka uzlaboties, par to liecināja arī uzvara pērn Latvijas čempionātā. Tagad gan prioritātei jābūt veselībai!