Lai nevajadzētu paļauties tikai uz intuīciju un empīriskiem novērojumiem, daudzās valstīs pēc valdību pasūtījuma tiek pastāvīgi pētīts sabiedrības viedoklis, bet iegūtos datus analizē speciālistu komandas. Protams, tādējādi tiek arī izstrādāti priekšlikumi rīcībai. Deviņdesmito gadu beigās un šā gadsimta sākumā vienkāršus pētījumus pasūtīja arī Latvijas valdība, taču tie tika pārtraukti jau «trekno gadu» laikā. Grūti pateikt, vai iemesls bija neprasme likt lietā iegūtos rezultātus vai vienkārši nevēlēšanās redzēt datus, kuri signalizēja, ka ar varu ir problēmas.
Tomēr, pateicoties privāta uzņēmuma - DnB Nord bankas - sabiedrisko un valstisko vajadzību izpratnei, jau 18 mēnešus šajā krīzes un nestabilitātes laikā sabiedrības noskaņojums tiek regulāri pētīts. Pētījumi tiek balstīti uz nacionāli reprezentatīvām Latvijas iedzīvotāju aptaujām, kur katru mēnesi tiek aptaujāti vismaz 1000 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji no visām sabiedrības grupām visā valsts teritorijā. Pētījumā ietvertie indikatori iekļauj gan kopējās situācijas valstī virzības vērtējumus, gan valsts ekonomikas un ģimeņu personīgās finansiālās situācijas pašreizējā stāvokļa vērtējumus un nākotnes prognozes.
Politiķu argumenti nestrādā
DnB NORD Latvijas barometra rezultāti apliecina, ka sabiedrība un vara domā atšķirīgi, tām ir dažādas vērtības un vēlmes. Tā argumentācija, ko lieto politiķi un amatpersonas, nestrādā un bieži vien tikai kaitina iedzīvotājus.
Jau ilgstoši kopumā ļoti zemais uzticēšanās līmenis valdībai, pārliecība, ka vara valsti ved nepareizā virzienā, un pārliecinošais valdības darba negatīvais vērtējums nozīmē to, ka valdība, cik vien tai tīk, var piesaukt Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas rekomendācijas un prasības, «reālo situāciju» vai «veselā saprāta» diktētu nepieciešamību, taču iedzīvotāji, neticot valdības vārdiem, reaģēs pretēji tās vēlmēm. Sabiedrība diemžēl apšaubīs jebkādu reformu pamatotību, paaugstinātie nodokļi iespēju robežās netiks maksāti, uzsaukumi grūtā brīdī saliedēties - ignorēti. Tā, piemēram, neskatoties uz pilnīgu elites vienprātību jautājumā par valsts un valsts budžeta glābšanu ar aizņemtas naudas palīdzību (publiskajā telpā nopietnas debates par šo jautājumu nav bijušas un atšķirīgi viedokļi nav redzēti!), septembrī 59% iedzīvotāju uzskatīja, ka valdībai vispār nevajadzēja no ārvalstu kreditoriem aizņemties naudu. Tas spilgti apliecina elites nespēju pārliecināt sabiedrību pat tādos jautājumos, kur nav pretēju viedokļu.
Situācija kopumā ir drūma. Piemēram, Latvijas barometra 2009.gada septembra aptaujas dati liecina, ka mēneša laikā visi astoņi sabiedriskās domas radītāji (indikatori) atkal ir pasliktinājušies, tādējādi kopējais sabiedrības noskaņojums ir ļoti tuvs šā gada janvāra-februāra līmenim. Turklāt pēdējā mēneša laikā notikušais kritums ir būtisks - kopējais sabiedrības noskaņojuma indekss ir samazinājies par četriem punktiem (no -53 līdz -57 punktiem).
Kāpēc neapmierināti?
Janvāra-februāra sabiedrības neapmierinātības līmenis ir būtisks tāpēc, ka tas savā veidā izskaidro 13.janvāra notikumus - tie nesākās tikai tāpēc, ka mītiņš notika tuvu Saeimas namam. Latvijas barometrs liecināja, ka tobrīd sabiedrībā bija sasniegts kritisks neapmierinātības un spriedzes līmenis. Par laimi, sākot ar martu, īslaicīgus uzlabojumus deva Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības demisija un Valda Dombrovska (JL) valdības apstiprināšana. Sabiedrībā parādījās cerības uz labām pārmaiņām, taču jaunākie dati liecina, ka tās lēnām un pamazām ir noplakušas, tāpēc patlaban mēs esam vairs tikai pussoļa attālumā no janvāra-februāra neapmierinātības līmeņa. 2009.gada septembrī ar valdības darbu kopumā neapmierināti ir veseli 92% respondentu, bet pilnībā - 55%. Tas liecina, ka agrāk tik efektīvais «tvaika nolaišanas» mehānisms - nepopulāras valdības nomaiņa ar jaunu - vairs nestrādā tik labi un ilgstoši kā agrāk. Vismaz kārtējais cikls noiets ātrāk nekā jebkad iepriekš.
Īpaši satrauc pārmaiņas, kuras ir vērojamas ģimenes pašreizējā finansiālā stāvokļa pašvērtējumā. Septembrī vērtējumu «slikts» sniedza jau 58% mājsaimniecību, un tas ir sliktākais rādītājs kopš regulāro pētījumu sākšanas 2008.gada aprīlī (tobrīd vērtējumu «slikts» minēja tikai 36% respondentu). Savukārt vērtējumu «labs» septembrī ir minējuši vairs tikai 2% aptaujāto (2008.gada aprīlī tādi bija 13%!). Kārtējo antirekordu septembrī ir sasniedzis arī vērtējums jautājumā par iespējām atrast labu darbu, jo jau 92% iedzīvotāju šīs iespējas novērtē kā sliktas, turklāt 66% - kā ļoti sliktas.
Manuprāt, cēlonis kritiski lielajam neapmierinātības līmenim ir ne tikai neveiksmīgā politiķu darbība un lielas daļas iedzīvotāju ienākumu samazināšanās, bet arī jau ilgstoši publiskajā telpā vērojamais izteiktais pozitīvas informācijas deficīts. Masu medijos ir gandrīz neiespējami atrast ziņas, kuras spētu viest cerības un optimismu. Tāpēc sabiedrība ir novesta izteikta pesimisma un bezcerības stāvoklī.
Vairs nedrīkst riskēt
Ja vara turpinās sevi mierināt ar iluzorām cerībām, ka iedzīvotāju viedoklis uzlabosies tāpat vien, ja politiķi beidzot nespēs domāt ilgtermiņā, mēs varam sagaidīt jaunus trauksmainus notikumus. Tikai viens piemērs, kas spilgti raksturo sabiedrības noskaņojumu ignorēšanu, - pēc kareivīgajiem solījumiem «kārtīgi parunāt» ar SVF oktobra pirmajā pusē kļuva skaidrs, ka Latvijas kreditori budžeta jautājumā nepiekāpsies, tādējādi valdošie politiķi atkal nespēs pildīt tikai nupat sabiedrībai izteiktos solījumus un pārkāps ne vienu vien pašu novilkto budžeta samazinājumu sarkano līniju. Tas neizbēgami vēl stiprāk nostiprinās sabiedrības pārliecību, ka nevienam politiķu vārdam nevar ticēt, un vairos kopējo neapmierinātību ar stāvokli valstī, kurš ir tikai pussoļa attālumā no kritiski zemā janvāra līmeņa.
Tāpēc jājautā - vai tiešām jau pirms mēneša, diviem vai trim politiskā elite nespēja saprast, ka kareivīgā nostāja ir būvēta uz smiltīm, bet kapitulācija - neizbēgama? Kāpēc gan pie varas esošajiem vajadzēja sabiedrībai solīt, vilkt sarkanās līnijas un dot cerības, ja pastāvēja visai augsta varbūtība, ka tikai pēc mēneša tas viss izrādīsies blefs? Pie varas esošajiem vairs nav tāda uzticības resursa, lai varētu šādus riskus atļauties.
Kopumā man nav šaubu, ka arī šī krīze agrāk vai vēlāk beigsies un būs gan augšupeja, gan kārtējie finanšu burbuļi. Visu cilvēces vēsturi var mērīt no krīzes līdz krīzei, kur pa vidu ir garāki vai īsāki augšupejas periodi. Taču esmu pārliecināts, ka augšupeja Latvijā iestātos ātrāk, ja politiķi sāktu adekvātāk novērtēt iedzīvotāju noskaņojumu. Tikai situācijas izpēte un izpratne par sabiedrības noskaņojumu patieso stāvokli ir priekšnoteikums, lai valdības un parlamenta darbs kļūtu efektīvāks un valsts pirms neizbēgamās augšupejas nepiedzīvotu vēl sāpīgākus satricinājumus.