Somijas XX gadsimta vēsturē rodams daudz interesantu lappušu, un viena no tām nepārprotami saistīta ar šīs valsts prasmīgo politiku kā Otrā pasaules kara laikā, tā arī pēc tam. Visā šajā posmā tas ļāva nelielajai valstij (pretstatā austrumu kaimiņam PSRS) izpildīt galveno uzdevumu - saglabāt valstisko neatkarību. Ievērības vērta ir somu prasme, pat neraugoties uz lielāku un mazāku spiedienu no Maskavas, maksimāli izvairīties no nokļūšanas galēji kritiskās situācijās pēckara laikā. Protams, samaksājot ar zināmu piekāpšanos krievu vēlmēm, taču nezaudējot pašcieņu un neatkāpjoties tālāk par nacionālo interešu eksistenciālo robežu. Tas izdevās pat somu kompartijai, kuras vairākums sava priekšsēdētāja vadībā 1968. gadā nosodīja Krievijas vadītā Varšavas pakta tanku iebrukumu Čehoslovakijā.
Visdrīzāk šādas sekmīgas politikas kārtošanai ar Maskavu pamatu devis tas, kas ticis nodēvēts par «Ziemas kara garu» - nesalaužama griba aizstāvēt savu zemi. Turklāt neraugoties pat uz to, ka Somija bija divas reizes zaudējusi karu PSRS. Galvenais bija tas, ka šī valsts nebija sakauta. Tā bija saglabājusi armiju un tādēļ palika stāvokļa noteicēja. Par to bija samaksāts ļoti dārgi, bojā ejot katram desmitajam somam, zaudējot divpadsmit procentu valsts teritorijas. Taču šie upuri palīdzēja saglabāt neatkarīgu valsti, bez kuras nebūtu iespējama nekāda suverēna - pat piekāpīgā - pēckara laiku politika. Te vietā nocitēt lieliskā romāna Nezināmais kareivis zobgali Prihu: «Sociālistiskā Padomju Savienība uzvarēja, bet mazā, sīkstā Somija ieguva cienīgu otro vietu.»
Ja kaut ko var mācīties (tas drīzāk neiespējami), tad, visticamāk, to, ka pat ļoti informētas personas, par kādām nāktos uzskatīt arī somu valdības galvenos pārstāvjus 1939. gadā, parasti uzskata kara sākumu par praktiski neiespējamu. Ka mazas valstis tam nekad nevar būt tehniski pietiekami gatavas, jo aizsardzībai naudu miera laikā neviens nevēlas tērēt. Mazām valstīm ir viena galvenā iespēja - ar visiem iespējamiem līdzekļiem izvairīties no kara. Tieši to darīja arī somi, un pat viņu nacionālais varonis maršals Mannerheims enerģiski mudināja neielaisties karā ar PSRS. Taču, kad tas bija sācies, prasmīgi to vadīja. 1939. gada izskaņā Somijas prezidents Kallio Jaungada runā teica, ka somi nožēlojot to, ka viņi spiesti karot, taču viņiem neesot citas iespējas aizsargāt savu eksistenci. Savukārt Mannerheims saviem karavīriem 1940. gada 13. martā teica: «Jūs negribējāt karu, jūs mīlējāt mieru, darbu un progresu, taču jūs piespieda cīnīties, un jūs paveicāt milzīgu darbu, kas zelta burtiem tiks ierakstīts vēstures hronikās.»
Baltijas valstu atšķirīgā izvēle 1939. gada rudenī lika pamatus pavisam citai turpmākajai vēsturei ar drīzu neatkarības zaudēšanu uz ilgiem gadiem. Un izveidoja pilnīgi atšķirīgas attiecības ar Maskavu. Ņemot vērā reģionālo un nacionālo vēsturisko pieredzi, daudz necerot uz piekāpības politikas (kāda tā bija Somijai) efektivitāti, Baltijas valstis iestājās NATO un ES. Kā zināms, arī somi apspriež iespējamo dalību NATO.