Mūsu divām augstākajām valsts amatpersonām šonedēļ gan valodiņa raiti un pārsteidzoši raisījās. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ieteica mazturīgajiem sākt krāt santīmiņus, lai nākotnē varētu piedalīties referendumu organizēšanā. Kā saka - ja santīmiņu nekrāsi, pie demokrātijas netiksi. Nu ko, man kā bijušam Latvijas ceļa biedram (daži labi mūsu politisko zvaigžņu citāti vēl šodien spilgtā tautas atmiņā) atliek vien pateikt - lūgtum mūsu pulciņā! Savukārt Valsts prezidents savā intervijā LETA braši turpināja jau sevis ieprovēto spēli - uzmini melodiju. Tikai šoreiz Rīgas pils saimnieks paķēris tā globālāk.
Vispirms jau, lasot Valsts prezidenta interviju, mums visiem rodas sajūta, ka viņš ir īsta «kautkovairākzin» persona. Nu kaut vai viņa piezīmes par tikko ar troksni publicētajiem augstskolu programmu vērtējumiem. No prezidenta uzzinām, ka šis vērtējums ir bijis pārāk piesardzīgs, viņaprāt, nekvalitatīvo programmu vajadzējis būt daudz vairāk un «realitāte ir daudz bēdīgāka». Kā saka - ja nu kāds jaunietis vēl šaubās, vai studēt Latvijā vai doties uz ārzemēm, lai pašaubās vēl vairāk. Nu nevar taču būt, ka mums te ir tik daudz labu lietu!
Bet, protams, vislielāko sabiedrības saviļņojumu radīja Valsts prezidenta ļoti lakoniskos, viņam raksturīgos pusvārdos izteikts pravietojums par Eiropas un Latvijas politisko nākotni. «Es jums varu apgalvot, ka pasaule būs (trijos gados!) izmainījusies, būs pavisam cita uzbūve un citas vajadzības.» Turklāt tās būs izmaiņas, «kuras pat prātā nenāk». Nabaga intervētājs laikam bija tā apmulsis, ka, izņemot jautājumu, vai Latvijā būs vēl prezidents, neko citu precizējošu nesadomāja pajautāt. Bet, ja tomēr tā nedaudz rūpīgāk paloba visu prezidenta teikto šīs intervijas pravietojuma sadaļā, tad zināma doma izlobās. Un īstenībā tā ir vienkārša kā Kolumba ola - Eiropā, arī Latvijā, ir par daudz demokrātijas, lai tā operatīvi un pārliecinoši spētu tikt galā ar savām ekonomiskajām problēmām. Šī ideja vairs nav nekas sevišķi oriģināls, jo pavisam nesen arī aizjūras laikrakstā New York Times bija lasāmi pat uz zināmu solīdumu pretendējoši prātuļojumi, ka tā saucamās autoritatīvās ekonomikas (domātas Krievija, Ķīna, arī Singapūra) ir daudz piemērotākas un spēj būt efektīvākas globālas ekonomiskas krīzes apstākļos.
Jāsaka - hmm! Vai mūsu prezidents (un ne tikai viņš) domā, ka Eiropa tuvojas Veimāras republikas situācijai, kur viss bija tik slikti, ka lielākā daļa sabiedrības kā vienīgo izeju redzēja stingras, ļoti stingras rokas pārvaldību… Domā, bet tā skaidri nepasaka, tikai dod mājienus. Kā Jāņa atklāsmes grāmatā - kam ir ausis, lai dzird.
Nu bet Spānijas ielās jau tāda veimārīga smaciņa arī ceļas.
Bet man personiski ļoti patīk, ka mūsu prezidents prātuļo nestandarta kategorijās un runā ar mājieniem. Kaut vai tāpēc, ka tas arī mūs, visādus kaktu prātniekus, iedrošina pašiem brīvāk pafilozofēt, paspēlēties ar loģiskumu. Izteikt mājienus.
Nu, piemēram. Šonedēļ lasīju satraucošu ziņu, ka starptautiskā reitingu aģentūra Moody's iedūrusi kārtējo duncīti jau tā sarētotās eirozonas mugurā, pazeminot Vācijas un arī Luksemburgas kredītreitingu perspektīvu. Un atcerējos nu jau gadu vecu interviju Dienā ar Ojāru Kehri, ekonomistu apvienības Latvija 2011 priekšsēdi. Cita starpā - arī kādreizējo ekonomikas ministru un lata ieviesēju. Viņš toreiz sarunā ar Dienu, zināmā mērā ārpus intervijas konteksta, izmeta tādu nedaudz skumjos toņos ieturētu frāzi: «…laikam jau tā bija liela neapdomība un politiska kļūda, ka Merkele un Sarkozī savulaik sāka runāt par to, ka eiro varētu kļūt par vienu no pasaules vadošajām valūtām.» Toreiz es šai frāzei tādu sevišķu uzmanību nepievērsu, bet tagad domāju - varbūt tā patiešām bija neapdomība. Jo varbūt dolārs to ņēma pie sirds un apvainojās uz eiro.
Un tas būtu tikai loģiski. Kāpēc pasaulei būtu vajadzīgas divas vadošās valūtas? ASV Federālās rezerves taču drukā dolārus un uzpērk valdības obligācijas zināmā mērā apmaiņā pret to, ka tā pati valdība nodrošina dolāra plašu lietojamību pasaulē. Ja šī lietojamība strauji kristos, vai ASV ekonomika neaizrītos ar pašu sadrukātajiem daudzajiem dolāriem? Kam šodien Eiropā klājas vissmagāk? Valstīm, kas lieto eiro (ne Dānijai, ne Zviedrijai, ne Polijai...). Kāds teiks - bet tie jau tie slinkie dienvidnieki! Nu, protams, tiek sists pa vājāko posmu, kaut gan šīs nedēļas uzbrauciens Vācijai liecina, ka ofensīva paplašinās. Eiro tiek spiests pie zemes.
Es gan nedomāju, ka tas apdraud ASV un Eiropas ģeopolitisko savienību un draudzību. Drīzāk jau dolāra un eiro attiecības var raksturot ar gangsteru filmās tik iecienītu frāzi, ko parasti saka viens varonis otram, pirms iešauj tam galvā lodi: piedod, draudziņ, nekā personīga, tikai bizness…
Nu jau gan, - kāds izsauksies, - kas tās par tādām puspamatotībām, pusvārdiem un mājieniem! Nu ko - mācos no mūsu valsts pirmās amatpersonas. Varbūt viņam ir taisnība - jāstrādā ar iztēli. Un - kam ir ausis, lai...