Cilvēktiesību aizsardzībā darbojos jau vairākus gadus. Palīdzēju apsardzes dalībniekiem panākt dažādus likumu grozījumus, kas noņem absolūti nevajadzīgu birokrātisko slodzi. Ar policistu arodbiedrību iepazināmies caur Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. Gan Valsts policijas darbinieki, gan ugunsdzēsēji un glābēji, citi Iekšlietu ministrijas struktūrā esošie, vienkāršā valodā runājot, ir pamesti nomalē. Viņi pilda valstiski svarīgu pienākumu - pats esmu bijušais policists, esmu beidzis gan policijas skolu, gan akadēmiju -, katru dienu viņi rūpējas, lai mēs mājās naktī varētu gulēt mierīgi, lai neviens zaglis neklauvētu pie jūsu durvīm, lai neviens bandīts vai cilvēks ar noziedzīgiem nolūkiem nenodarītu pāri jūsu māsai, jūsu meitai... Tas ir viņu darbs, un mūsu pienākums ir viņiem reāli nodrošināt tādus apstākļus, lai viņi to darbu pildītu ar prieku, godu, lai viņiem būtu vēlme to darīt.
Tagad - bez prieka?
Pašlaik algas ir niecīgas, formas kvalitāte neiztur nekādu kritiku. Ņemsim tos pašus ugunsdzēsējus - formas iepērk pēc principa - kurš piedāvā lētāk. Kā var sūtīt cilvēku uz degošu māju, ja viņam ķivere vai jaka absolūti netur temperatūru? Tas taču ir pilnīgs murgs!
Man tiešām ir nenormāli liela vēlme to visu labot. Un mans pirmais uzdevums ir tikt skaidrībā ar virsstundām.
Cik ilgā laikā parāds par virsstundām ir uzkrājies?
22 miljoni sakrājušies pa diviem gadiem. Te atkal ir liels jautājums, kāpēc runājam tikai par pēdējiem diviem - iepriekš neviens nav strādājis virsstundas? Vienkārši tiesa pieņēma cilvēkiem vajadzīgu lēmumu, bet ar nelielu novirzi - tā, lai valstij nebūtu īpaši grūti to segt. Taču reāli būtu jārēķina par pieciem, desmit gadiem.
Arī tagad daudzi, kam pienāktos šī kompensācija, vairs nestrādā iekšlietu sistēmā.
Jā, daudzi ir pensionējušies, arī viņiem vajadzētu maksāt, bet iekšlietu ministrija to negrib darīt.
Un ko grib darīt Iekšlietu ministrija?
Iekšlietu ministrs pilnīgi atklāti pēdējā sapulcē pagājušonedēļ pateica: mēs iniciēsim likumu grozījumus, lai cilvēkiem ar speciālām dienesta pakāpēm nebūtu jāmaksā dubultā par virsstundām. Mūsu brīnišķīgā valsts par mums tā rūpējas! Es negribu teikt, ka tā ir diskriminācija, drīzāk - kaut kāda ņirgāšanās par cilvēkiem! Vēl vairāk - kad mēs viņam sakām, ka pēc šādām reformām cilvēku skaits samazināsies, mums atbild: cilvēkiem, kas nāk uz policiju, jau a priori vajadzētu saprast, ka viņi nebūs bagāti. Tātad - ka viņu dzīve diemžēl būs uz nabadzības robežas? Tas ir normāli?
Tas ir ceļš, kas ved uz noziedzības palielināšanos...
Pilnīgi piekrītu. Mēs viņam arī sakām: vai jūs esat padomājis par korupcijas līmeni? Ko tur slēpt, tas jau tagad ir diezgan augsts. Kad alga būs vēl mazāka - kas tad būs? Kāds mūs vispār aizsargās? Tas ir kāds mērķtiecīgs plāns, kādam ir izdevīgi, ka ir vājākas iekšlietu struktūras?
Ministram?
Varbūt ministrs ir tikai «rokas»? Kurš stāv aiz ministra? Mēs visi saprotam, ka aiz katra politiķa kāds stāv.
Ja tu dzīvo Latvijā, ja tu mīli Latviju, ja tev rūp Latvijas nākotne, ja tu saisti savu nākotni ar Latviju, kā tu vari atņemt simt eiro nabaga ugunsdzēsējam, kurš rītdien varbūt brauks pēc izsaukuma uz tavu māju?! Kā tu vari atņemt simt eiro Valsts policijas darbiniekam, kurš rītdien varbūt izmeklēs noziegumu, kas ir bijis vērsts pret tevi?!
Ar citiem ministriem esat runājuši? Varbūt iekšlietu ministrs saprot, ka naudas nav, tāpēc mēģina samazināt izmaksas?
Mēs redzam, ka ministri neformāli rāda uz Finanšu ministrijas pusi, kas nedod naudu. Bet, atvainojiet, vienmēr var kaut ko panākt, ja ir vēlme. Mēs esam Eiropas Policijas savienības goda locekļi, bieži tiekamies ar ES arodbiedrībām, mūsu ārzemju kolēģi brīnās, viņi saka: pie mums iekšlietu ministrs ir kā tēvs, kurš vienmēr meklē risinājumus kopā ar saviem darbiniekiem. Latvijā ir pilnīgi pretēji - ministrs ir cilvēks, kurš pauž lielas valdības viedokli un absolūti negrib iedziļināties tajā, ko saka arodbiedrība, negrib palīdzēt parastajiem darbiniekiem, sakārtot viņu darba vidi.
Kaut kāda pozitīva perspektīva ir saskatāma?
Es jums pateikšu godīgi: kad mēs pateicām, ka caur likuma grozījumiem nogriezt virsstundu apmaksu cilvēkiem ar speciālām dienesta pakāpēm ir noziedzīgi un diskriminējoši, mums pateica, ka varam iet uz tiesu.
Tas nav nekas jauns. Iekšlietu sistēmā ir liela pieredze tiesāties - atcerēsimies kaut vai ilgo epopeju pēc Talsu traģēdijas...
Ministri zina, ka savā amatā nebūs mūžīgi, tāpēc lielai daļai gribas to posmu vienkārši nodzīvot mierīgi, lai ar to viņu politiskā karjera nebeidzas. Varbūt tā arī ir mūsu vislielākā problēma. Visās jomās.
Bet par kaut ko taču cīnās, kaut ko panāk?
Jāskatās, cik populistiski ir tie lēmumi. Arī iekšlietu ministrs tagad visiem stāsta, ka viņš ir dabūjis 30 miljonus algu paaugstinājumam. Uz mūsu jautājumu, kāpēc to naudu neatvēl virsstundu darba samaksai, atbild: nē, mēs labosim likumu, ka par virsstundām nevajag maksāt dubultā, bet to naudu novirzīsim, lai paaugstinātu algas. Tā formāli mēģina izpildīt pirms vēlēšanām dotos solījumus.
Ja ir virsstundas, tas nozīmē, ka trūkst darbinieku un esošie strādās virsstundas arī pēc algu paaugstināšanas?
Ir daudz brīvu darbvietu, bet ir arī tā, ka ar naudu, kas piešķirta, visiem nepietiktu. Tā ka visas vakances aizpildīt nemaz nevaram atļauties. Līdz ar to virsstundas ir absolūti neizbēgamas.
Tad sanāk, ka cilvēki par faktiski niecīgu algu strādā savu darba laiku un arī virsstundas, tad vēl kaut kur spiesti piestrādāt, lai daudzmaz nodrošinātu ģimeni.
Arī no tā grib izbēgt - Ieslodzījuma vietu pārvalde no 1. janvāra visos cietumos grib noteikt nevis 24, bet 12 stundu dežūras. Agrāk cilvēks mēnesī uz darbu brauca astoņas reizes, kas brīvā laika un arī ceļa izmaksu ziņā vēl bija pieņemami, tagad būs jābrauc 15 reizes. Tas atkal ir mēģinājums izbēgt no virsstundu apmaksas.
Pieminējāt ceļa izmaksas. Brauc no tālienes?
Protams! Jēkabpils cietumā strādājošie brauc uz darbu pat no 80 kilometru attālām dzīvesvietām.
Daudzi aizies no darba?
Būs spiesti. Bet uz to saņemam atbildi: mums stāv rinda ar strādāt gribētājiem. Murgs! Nekur uz darbu cietumā rinda nestāv!
Te jautājums arī par lētā darbaspēka kvalitāti...
Arī ar kvalitātes celšanu mēģina pamatot pāreju uz 12 stundām. Es saku, labi, tad celiet algas. Naudas nav. Bet kāpēc darbiniekiem ir jācieš tāpēc, ka jums nav iespēju atrast to papildu naudu?! Pēdējā arodbiedrību sanāksmē Krīgera kungs vaicāja: uz visu Iekšlietu ministriju vajag 20 miljonus, lai apmaksātu virsstundas, vai tiešām mūsu valsts budžetā nav tādas naudas? Ir! Bet vēlmes nav! Gribas nav!
Un tad vēlreiz - kādu risinājumu redzat?
Izeja ir tikai viena - tiešām tiesāties. Citu variantu neredzu. Jo, kad runājām ar valsts amatpersonām, nebija absolūti nekādas pretimnākšanas. Nekādas bijības pret arodbiedrību - nu, pastāvēsiet ar plakātiem, kas no tā?... Atliek tikai tiesa. Pat par likuma grozījumiem ministrs izteicās, ka vairs nekomunicēs ar nevalstiskajām organizācijām, ir pateicis, ka to darīs, «sekojiet līdzi Ministru kabineta mājaslapā».
Resursu jums pietiek, lai tiesātos?
Mums noteikti ir juristi, kuri gatavi bez samaksas atbalstīt arodbiedrības. Jo šāda situācija vienreiz jāizbeidz.