Neiespējamie momentuzņēmumi
Melnās krāsas lietojums akvareļa tehnikā pirms pāris gadiem bija K. Ģelža pazīšanās zīme. Melnais pasvītroja un nereti «sasmērēja» dzidros krāsainos toņus, krāsa plūda un veidoja tumšus notecējumus lapas lejasdaļā. Tagad zīmējumos no agrākās krāsainības palikušas tikai knapi jaušamas atblāzmas, savukārt melnie laukumi nav vis duļķaina nemiera pilni, bet drīzāk daiļi, pat svinīgi. Veiklais štrihojums ar akvareļa zīmuli vienmērīgi klātajai virsmai liek zaigot stingri ritmizētās joslās. Līdzīga «noskaidrošanās» skārusi arī darbu sižetus.
Jauno zīmējumu ciklu ievada izstieptā taisnstūrī attēlota Pirmā doma no rīta. Uz melna fona attēlotas divas lidmašīnas, kas traucas pretējos virzienos, bet kurām ir kopīga... «aste». Turklāt kompozīcija ir novirzījusies mazliet pa labi un uz leju, kā momentuzņēmumā. It kā autoram būtu nejauši izdevies iemūžināt šādu neiespējamu ainu. Skatītājs gan saprot, ka tā ir mānīšanās - lidmašīnas ir simboliskas, un tās pauž domu. Kādu?
Spēle ar diviem simetriski novietotiem līdzīgiem elementiem kompozīcijā raksturīga vēl vairākiem izstādes darbiem. Simetriski novietoti luksofori zīmējumā Brīvības un Stabu stūris rāda katrs savu gaismas signālu, bet ciklu noslēdzošais veikala Maxima attēls gandrīz sasmīdina ar dubulto uzrakstu uz izkārtnes. Turklāt - ieklausieties tik! - «maksima» taču skan gandrīz lepni, vai ne? Arī asimetriskajos zīmējumos sižetu veido spriedze starp pretējām laukuma pusēm vai stūriem. Atkal nekas nenotiek rāda augstu pa kreisi novietotu novērošanas kameru, kuras novērojamo zonu piepilda tukšums. Divas vecās dienasgaismas spīd jo spoži pie plikas sienas, kas aizņem gandrīz visu laukumu, bet Prezentācijā labajā pusē novietots projektors izstaro spilgtu gaismas kūli, kurā ņirb tikai dūmi vai putekļi.
Domas ierocis
Ja arī Ģelža doma nav gluži noformulējama vārdos (būtu dīvaini, ja vizuālā māksla to pieļautu), tad tā tomēr nešaubīgi ir raksturojama kā paradoksāla. Kas ir paradokss? Veram vaļā vikipēdiju: «Paradokss ir apgalvojums vai apgalvojumu grupa, kas nonāk pretrunās.» Lūk, K. Ģelža darbos mēs redzam, kā simetriski novietoti kompozīcijas elementi runā viens otram pretī, vai arī to šķietamais svarīgums ir pilnīgā pretrunā ar faktisko bezjēdzību. Lakonisko zīmējumu uzdotajam tonim rezonē arī figurālā kompozīcija Apgaita, kas pretstata mākslu kontrolējošām un uzraugošām struktūrām. Divi salīkuši stāvi ar uzrakstiem Mākslas policija uz muguras liekas nožēlojami, vienalga, vai tie uzrauga mākslu vai paši to izpilda.
K. Ģelža paradoksi var izraisīt īslaicīgu jautrību un ilgstošu grūtsirdību, pateicoties pretrunai starp novērojumu ikdienišķumu, sižetu niecību un milzīgo nozīmi, kāda tiem būtu jāpiešķir attēlojumam mākslas darbā. Autors smalki manipulē ar skatītāja gaidām un maņām, apved tās ap stūri līdz atklāsmei, ka nav mākslas spēkos ne ko svarīgu novērot, ne izgaismot, ne parādīt. Tas akurāt ir vēl viens paradokss Ģelža garā - šī triviālā atziņa taču slēpj grandiozu vispārinājumu! Paradokss jau tādēļ vienmēr bijis jaudīgs domas ierocis, ka tālu pārsniedz vienkāršas divdomības iespējas.
Abas patiesības
Ģelža kungam labi padodas pašam skaidrot savus darbus. Par jauno izstādi dzirdētas jau divas dažādas versijas - vienu labprāt atstāsta galerijas vadītāja Ilze Žeivate, otru nesen bija pierakstījusi Zane Radzobe (Diena, 5. aprīlis). Pirmā vēsta par tipiska padzīvojuša vīrieša lielo dilemmu - atmest smēķēšanu vai ne? Otra - par sabiedrības, valsts un gandrīz vai universa problēmām. Kura no tām ir patiesāka? Paradoksāli, bet iespējams, ka abas.