Festivālu finansiāli atbalsta Jeļcina fonds, kuru vada bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina meita. S. Timofejevs arī pazīstams ar novatorisko dzejas projektu _Orbita_, kurā viņš un grupa krievvalodīgo domubiedru jau kopš 1999. gada saplūdina dzeju ar dažādām citām mākslas formām un medijiem.
Jūs esat viens no nedaudzajiem krievvalodīgajiem, pie kura latvieši vēršas, lai uzrakstītu dziesmu tekstu, iztulkotu lugu, uzrakstītu rakstu vai eseju. Tā ir diezgan priviliģēta pozīcija.
Domāju tas ir normāli, ka pie cilvēka vēršas, ja viņš jūt situāciju un par to var kaut ko pateikt. Ir jau simts reizes teikts, ka krievu valodā ir starpība starp «latvieti» un «latvijieti». Es, protams, sevi izjūtu kā simtprocentīgs «latvijietis»: cilvēks no Latvijas, kuram, tā teikt, galvā ir stereosistēma - latviešu un krievu kanāls. Iekšēji esmu latvietis, jūtu sevi Eiropas kontekstā, un tajā pašā laikā man ir svarīgi nezaudēt saikni ar Krieviju, jo tur ir diezgan liela auditorija - ne tikai Maskavā vai Pēterburgā. Piemēram, nesen biju Permā, kur Marats Geļmans, diezgan pazīstams krievu galerists, provinciālā pilsētā mēģina īstenot kultūras intervenci, reizēm sastopoties ar pretestību. Tad vēl man ir aicinājums braukt uz Novosibirsku, tā ka droši vien ir interese par to, ko es daru. Pagājušogad es biju dzejas biennālē Maskavā, aizbraucu tur kopā ar Arvi Viguli. Tulkoju viņa dzeju, mēs kopā uzstājāmies; nupat uzzināju, ka viņš jau šogad uzaicināts piedalīties Maskavas Grāmatu festivālā.
Varbūt tā arī ir jūsu minētā intervence, kas cilvēkiem reizēm liedz pieņemt labas lietas? Labas idejas var iegūt negatīvu auru, ja tās uztver kā iejaukšanos no ārpuses.
Objektīvi pastāv lietas, kas ir Eiropā un kuru pietrūkst gan Krievijā, gan kādreiz arī pie mums - man tā ir tāda kā atslābinātības sajūta, ko šejienes ielās nejūt.
Jautājums, vai tā nav ilūzija. Visur, kur iesakņojies, tu zaudē šo atslābinātības sajūtu.
Te ir runa par citu lietu. Ja tev šeit uzsmaida, tad tu pat nezini, kā reaģēt, bet citur tas ir normāli. Nav runa par to, ka «tur» ir foršāk. Man liekas, ka Eiropā vienkārši ir ilgāka cilvēku savstarpējo attiecību kultūra, dažādu cilvēku sadzīvošana. Protams, var runāt par to, ka visa tā pieklājība ir forma un ārišķība. Man liekas, ka tādam apgalvojumam tomēr nav pamata. Rietumu sabiedrībām ir sava vēsturiskā pieredze, un viņi tomēr saprot, ka tas ir svarīgi un ka no sadzīves kultūras arī sastāv dzīve. Es ne vienmēr spēju identificēties ar dažādām lietām Latvijā, tomēr kaut kā mēģinu tos cilvēkus cienīt un saprast. Taču kopumā šeit pirmā reakcija bieži ir noraidoša, cilvēkiem ir paradums sabozties. Uz Uzvaras pieminekli iet nedrīkst: tie, kas tur iet, ir okupanti, savukārt tie, kuri 16. martā iet pie Brīvības pieminekļa, ir fašisti. Savstarpējas cieņas kultūras, vēlmes izprast citus, paraudzīties no cita redzespunkta vēl pietrūkst. Man liekas, ka lielākā Latvijas problēma ir tā, ka 20 neatkarības gados sabiedrība nav vienisprātis pat savās vispārīgākajās prioritātēs, tas ir, kādā mājā mēs gribam dzīvot. Tāpēc visas ekonomiskās un korupcijas problēmas no tā kaut kādā mērā izriet.
Pie atziņas, ka pēdējos gados nav bijis vienojoša mērķa, nonākuši gana daudzi. Ja senāk šķita, ka esam radījuši mītus pašiem par sevi, tad tagad varbūt ir otra galējība, ka teju katru dienu latvieši sevi analizē un atmasko.
Man šķiet, ka viens no iemesliem, kādēļ krievi braukā ar tām Georga lentītēm, ir tā, ka viņiem ar kaut ko gribas lepoties, un viņi nelepojas ar faktu, ka viņi ir Latvijas krievi. Viņiem sabiedrība nepiedāvā ideju, ar ko lepoties. Cilvēks nevar dzīvot bez mīta, viņam tomēr kaut ko vajag. Un tā ir realitāte, ar ko jāstrādā - ko varam piedāvāt Latvijas krieviem.
Varbūt arī viņiem kaut kas ir jāpiedāvā? Tā tomēr ir sabiedrība, kurā visi ir «latvijieši» un līdzatbildīgi...
Protams, bet es domāju, ka šejienes krievvalodīgā sabiedrība nav vienota, ja nu vienīgi ar mītiem, kas vairāk nāk no Krievijas puses. Bija ļoti skumji, kad beidza eksistēt krievu Diena. Jaunām, progresīvām idejām tomēr vajag kādu atbalsta punktu, jo nav mediju, kas spētu propagandēt tādas domas. Tādu domāšanu gaidīt no politiķiem vai medijiem, kas ir komercializēti, nav reāli, jo viņi orientējas uz to, kas paķers iespējami vairāk cilvēku. Tāds medijs kā krievu Diena nespētu ietekmēt visus uzreiz, tas uzrunātu pakāpeniski.
Vai 9. maijs ir tik populārs tāpēc, ka krieviem nav citu svētku?
Es domāju, ka tagad tā ir lieta, caur kuru jaunā Krievijas vara mēģina būvēt nācijas sajūtu. Par to arī Krievijā ir ļoti dažādi viedokļi. Taču tas bija šausmīgs un nežēlīgs karš. Tomēr, neiedziļinoties vēsturiski, arī man liekas drusku dīvaini, ka ir 8. un 9. maijs. Kāpēc nevar par vienu datumu vienoties?
90. gadi tomēr nebija viegli Krievijai, un skaidrs, ka cilvēkiem vajag...
...uzvaras sajūtu! Turklāt visus šos gadus Latvijā nevieni svētki netika pozicionēti tā, ka visi - neatkarīgi no tautības - tos varēja nosaukt par saviem. Piemēram, neatkarības atjaunošanas diena [4. maijā] varēja kļūt par tādiem, jo daudzi krievi jau balsoja par neatkarību.
Vai krievu medijos tagad arī notiek sevis analīze, kā tas ir latviešu medijos?
Laikam ne tik daudz. Vara tiešām pēdējos gados bija latviešu partiju rokās, līdz ar to arī tur redzama tā atbildība vairāk. Man liekas, ka Latvijas iedzīvotājus vienojošais varētu būt piederība zināmām Eiropas vērtībām. Tas varētu kaut kādā veidā atsvērt krievvalodīgo identifikāciju ar Krieviju - lai nebūtu tā, ka, kļūstot par latvieti, jāaizmirst krievu saknes. Eiropa varētu būt kas tāds, kas varētu vienot, neatsakoties no savas kultūras bagāžas. Arī jādomā, kā Rietumos uz ielas rodas tā patīkamā sajūta. Varbūt no skolas? Savstarpējas līdzāspastāvēšanas un cieņas zinātne, ko, kā man šķiet, šejienes skolās nemāca.
Daudzi grib labu sabiedrību, taču politikā neiet.
Tur jau tā lieta, ka mēs skatāmies no ārpuses. Tas atgādina 90. gadu sākumu, kad daudzi atmodas cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ nespēja veiksmīgi realizēties politikā, un viņu vietā atnāca citi.
Politiķis ir profesija. Tagad arī daudz runā par pilsoniskās sabiedrības aktivitātes trūkumu, taču visi nevar kļūt par politiķiem.
Tāpēc jau mums nav partijas, par ko gribētos balsot nākamajās vēlēšanās.
Bet vai nešķistu dīvaināk, ja cilvēki apmāti teiktu: tā ir mana partija! Par politiķiem bieži balso pēc mazākā ļaunuma principa.
Tas varētu būt labs reklāmas solis pirms vēlēšanām: «Mēs esam mazākais ļaunums!» (Iesmejas.)
Atgriežoties pie balvas: vai Russkaja premija konkurss bija liels?
Diezgan. Katru gadu tajā piedalās daži simti prozaiķu un dzejnieku.
Jums piešķirtā balva apliecina, ka Latvija ir vieta, kur var attīstīties mūsdienu krievu kultūra...
Interesanti, ka Krievijā joprojām ir lielas diskusijas, vai brīvais pants ir dzeja (iesmejas)... Rakstot dziesmu tekstus, es izmantoju atskaņas, jo tas ir interesanti, taču tā nav tāda mana dzeja, kuru es gribētu nopublicēt grāmatas formātā. Man pērnajā Maskavas biennālē bija karsta diskusija par šo tēmu ar dzejnieku Aleksandru Kabanovu no Ukrainas, kas konkursā Russkaja premija dabūja otro vietu. Viņaprāt, brīvajā pantā dzejnieki raksta, lai būtu vieglāk iztulkot un publicēties citās valstīs (iesmejas). Bet tā arī ir tāda Krievijas iezīme: bailes zaudēt tradīciju, sajūta - «ja mēs atdosim šo pozīciju, tad viss var sabrukt». Piemēram, kad Jaunais Rīgas teātris brauca viesizrādēs ar Latviešu stāstiem, stāstā par diviem čaļiem no bērnunama viņi pāris reizes izmantoja «mātes vārdus». Rīgā neviens tam pat nepievērš īpašu uzmanību. Maskavā publika reaģēja pavisam savādāk. Jaunākiem cilvēkiem tas nebija pārsteigums, taču citiem tas bija šoks, dzirdēt tādu valodu no teātra skatuves.
Vai tad «mātes vārdi» nav krievu tradīcija?
Jā, bet, manuprāt, tas izskaidrojams ar dziļākām bažām, ka viņu valstī civilizācija ir apdraudēta. Tāpēc, ja sāksies no skatuves lamāšanās «mātes vārdiem», viss beigsies pavisam slikti. Krievijas vēsture XX gadsimtā ir pierādījusi, ka civilizācija var sabrukt ļoti ātri un tās vietā rasties kaut kas necilvēcisks.
Bažas zaudēt identitāti ir saprotamas uz globalizācijas fona. Taču nav tik nepārprotami, ka no vienas puses ir modernais un no otras - reakcionārais. Lietas bieži vien ir sarežģītākas, turklāt tās tiek mākslīgi pretnostatītas.
Reizēm, kad runājam par jaunām dzejas formām, ar kurām nodarbojas Orbīta, mums uzdod jautājumu, vai tās neapdraud grāmatas - arī Krievijā. Man tas šķiet absurds jautājums, jo videodzeja nevar aizstāt grāmatas. Tie gluži vienkārši ir dažādi instrumenti, un ir forši, ja ar laiku šo instrumentu kļūst vairāk. Tomēr cilvēkiem mēdz būt bailes no kaut kā tāda. Krievu prozaiķis Andrejs Ļevkins - viņš ir no Rīgas un reizēm dzīvo arī Maskavā - runāja par to, ka krievu literatūra īstenībā sastāv no dažādām krievu literatūrām: viena ir tradicionāla, uz civilizācijas saglabāšanu orientēta, otra ir mūsdienīga, atvērtāka un mēģina strādāt ar sabiedrībā aktuāliem jautājumiem - darīt savādāk, nekā ierasts. Šīs sistēmas viena otrai ir neinteresantas un svešas. Latviešu literatūrā, man šķiet, tāda dalījuma nav.
Kādā virzienā tagad attīstās Orbīta?
Ar Orbītu tagad mēs mēģinām saviem dzejas priekšnesumiem atrast jaunu, citu formulu. Pirms pāris gadiem mums bija tā dēvētais poētiskais koncerts, bet tur bija pārāk daudz neprognozējamu faktoru, jo uzstādījums mums lika darboties kā koncertgrupai, lai gan mēs neesam tāda. Gribējās arī kaut ko intīmāku. Nesen Berlīnē pirmo reizi pamēģinājām jaunu programmu, kur ir koncerta, teātra un performances elementi - diezgan ambienta, tā teikt, zemo tehnoloģiju programma. Artūrs [Punte] tai izdomāja savu «instrumentu» - miksera pults, kurai piestiprināts ģitāras grifs un uz tā vairāki mp3 atskaņotāji, no kuriem nāk dažādas apkārtējās vides skaņas, ko viņš ierakstījis. Tā teikt, trubadūrs, kurš piespēlē sev un mums. Savukārt Semjons Haņins uzstājas ar savu miniteātri - pārnēsājamu kastīti, kurai priekšā ir mazas kulises; kad tās atveras, «uz skatuves» ir viņa galva, un katru reizi tajā kastītē drusku mainās scenogrāfija. Es savukārt lasu dzeju, izmantojot diktofonu, radio, bērnu boombox, tas ir, kasešu magnetofonu. Man šķiet,sanāca labi, un tagad arī Rīgā gribam to atkārtot.
Orbīta vispār ir avangards, jo mēģina dzeju padarīt par multimediju priekšnesumu.
Austrumeiropas telpā pavisam noteikti. Mēģinām atrast līdzīgi domājošos, tomēr tieši šādu projektu neatrodam, kas sāktos ar dzeju un kurā būtu iekļauti arī citi formāti.
Vai jūs to aizsākāt tāpēc, ka dzejas lasījumi šķita garlaicīgi?
Kaut kādā veidā - jā, jo 90. gadu vidū dzeja strauji zaudēja savu lomu, un bija tāda aizmiršanās, kas izpaudās baisā dzeršanā. Cilvēki kāpa uz skatuves nevis ar prieku, bet pat lasījumu laikā dzēra. Bija tāda sajūta, ka dzeja ir destruktīva nodarbošanās, ka, ja tu esi literāts, tu gandrīz vai raksti ar asinīm un alkoholu. Domāju, ka tā nav. Dzejnieki var būt normāli cilvēki.
Tas ir diezgan paradoksāli, ka dzeja, kas ir tik nepastarpināta un dzīva, parasti bezmaz vai nobeidzas, kad to monotonā balsī sāk lasīt tās autors...
Mēs arī sākām aizrauties ar multimediālu priekšnesumu, jo tā toreiz dzīvojām - bija ļoti plaši kontakti ar videomāksliniekiem un jaunajiem medijiem, tas viss mūs ietekmēja. Mums nebija nekāda manifesta - «gribam tādu un šitādu literatūru». Vienkārši jutām, ka tā jādara. Protams, ļoti svarīgi bija nepalikt vienā formā, kas producē videodzejas klipus vienu pēc otra. Mums, piemēram, bija daži interesanti projekti Baltajā naktī, kad mēģinājām dzeju padarīt par mākslas objektu. Bija instalācija - velotrenažieris, bet ar vecmodīgiem riteņiem. Tiem bija pievienoti akumulatori, un, griežot pedāļus, radās elektrība, tā gāja uz diapozitīvu projektoru, kas projicēja dzeju tekstus, un uz magnetofoniem, kas atskaņoja balsis. Gadu pirms tam bija instalācija - mājiņa no ekrāniem, uz kuras rādījām animatora Vladimira Ļeščova etīdes: viens rok bedri, otrs pīpē, pēc tam otrs aizrok, kamēr viens pīpē, un tamlīdzīgi. Dzeja skanēja krieviski un latviski. Visu laiku ir iespēja domāt, kā vēl citādi var pasniegt dzeju.
Runājot par jūsu pašu dzeju... Tajā vienmēr bijusi jūtama mijiedarbība starp pilsētniecisko, personiskajām izjūtām un vispārcilvēciskām pārdomām.
Domāju, ka tas ir diezgan konkrēts mēģinājums samērā skaidri parādīt pasauli, bet ar tādu sajūtu, ka viss ir metafora, ka visam ir nedaudz citāda jēga (iesmejas). Lai arī mēs pasauli redzam kā statisku bildi, tā mirgo, kā teica kāds krievu avangarda kustības OBERIU pārstāvis. Pat ja redzam vienotu ainavu, tā sastāv vēl no miljoniem elementu.
Vai ir kādi dzejnieki, kas jūs iedvesmojoši?
Grūti pateikt. Formālā nozīmē tie bija amerikāņu dzejnieki no 60. gadiem, bīta kustība, kas diezgan daudz eksperimentēja ar brīvo pantu un mijiedarbību starp dzeju un mūziku. No latviešu dzejas - noteikti Čaks. Man viņš bija ļoti veiksmīgs piemērs, kā var rakstīt par pilsētas dzīvi, konkrētām lietām, tajā pašā laikā paceļoties virs tā. Daudz lasīju un sajutu ar viņu iekšēju kontaktu. Arī Klāva Elsberga dzeja un stāsti un Ulda Bērziņa teksti atstāja iespaidu. Ulda dzejoli Latvijas laiks es pat pārtulkoju krieviski, kad mācījos pirmajā kursa LU - tas ir mans pirmais atdzejojums.