«No dabas kluss, mierīgs, bet darbos un atbalstā ļoti aktīvs. Bez īpaša mudinājuma viņš citiem sniedza nesavtīgu palīdzību un arī morālu atbalstu, bija saprotošs,» dienesta biedru raksturo 17. pretgaisa aizsardzības bataljona apgādes nodaļas priekšnieks Viktors Pridāns. «Viņš jebkurā situācijā meklēja risinājumu. Nekad nenokāra galvu, iespējams, palīdzēja arī lieliskā humora izjūta. Manuprāt, neviens par Ilmāru nevarētu pateikt sliktu vārdu.» Pridāns ar skumjām balsī piebilst, ka šobrīd smagi ap sirdi ir ļoti daudziem un, protams, visvairāk ģimenei.
Runā darbi
«Mitenbergu ģimeni pazīstu jau aptuveni 30 gadu, kopš viņi sāka vest savus bērniņus uz bērnudārzu - meitu Lailu, dēlus Jāni un Sandi. Ilmārs paliks atmiņā kluss, vienmēr ieturēts, līdzsvarots. Grūti runāt,» valdot asaras, stāsta Babītes novada iedzīvotāja un bijusī pirmsskolas iestādes vadītāja Anna Laicāne.
«Man šķiet, nebija neviena darba, ko viņš neprastu. Ilmārs lieliski prata samīļot bērnus, prata ar viņiem runāt, spēlēties, kad vajadzēja, arī sabārt, bet nekad neesmu dzirdējusi, ka viņš paceltu balsi, pateiktu kādu rupju vārdu,» teic Anna Laicāne.
Vēlāk, kad Ilmāra sieva Silvija sākusi bērnudārzā strādāt par auklīti, iepazinusi viņu kā kolēģes vīru. «Abi allaž kopā piedalījās mūsu rīkotajos pasākumos, brauca ekskursijās, viņš līdzdarbojās ar prieku. Bija patīkami atrasties Ilmāra sabiedrībā,» atceras Silvijas kolēģe.
Bijuši arī grūtāki brīži, kad zaudēts darbs, bet ģimenes galva nekad neesot nolaidis rokas, bet meklējis iespējas, lai nodrošinātu iztiku. «Viņš nekaunējās neviena darba - palīdzēja citiem saskaldīt un sanest malku, lasīja mežā ogas un sēnes. Ilmārs bija no darītājiem, kurš tajā pašā laikā palika it kā ēnā, neuzkrītošs,» stāsta Babītes novada iedzīvotāja.
Kad vecākais dēls Sandis ar sievu aizbrauca darba meklējumos uz Skotiju, Ilmārs un Silvija uzreiz atsaucās palīdzēt pieskatīt mazbērnus. Ģimeni nodibinājis arī jaunākais dēls Jānis. Annas kundze teic, ka abi līdz šim atbalstījuši bērnus, kā vien varējuši. Mitenbergu māja atrodas meža vidū. Ar pacietīgu darbu saimnieki iekopuši skaistu un tīru apkārtni. «Tagad, kad bērni lieli, abi ar Silviju varēja sākt dzīvot vairāk sev,» skumji nosaka Anna Laicāne.
Slikto paturēja sevī
«Papus steidza palīgā visiem, pretī neprasot neko. Skrēja kā vāvere ritenī, vienmēr darba pilnas rokas,» atklāj meita Laila. Viņa stāsta, ka tēvs visu mūžu dzīvojis Babītē, mamma ir no Tukuma, iepazinušies pie draugiem cūku bērēs. Nedaudz jokains, bet laimīgs gadījums savedis kopā. Cienījuši un mīlējuši viens otru, tēvs katru rītu pienesis kafiju... «Tētis vienmēr prata uzmundrināt, sasmīdināt, ļoti pietrūks viņa joku,» atzīst Laila.
Tomēr daudz ko viņš paturējis sevī, bijis noslēgts un nekad savas problēmas neuzkrāvis citiem. Vairākas lietas gan nav izdevies noslēpt. Pārdzīvojis, ka krīzes dēļ zemessardzē likvidēta apsarga vieta, un staltais vīrs palika bez darba. Pirms tam 20 gadu bija nostrādājis mežniecībā. Uztraucās, vai mazdēls Ričards, dzīvodams ārzemēs, neaizmirsīs runāt un rakstīt latviski. Pēc divām nedēļām gatavojies satikt mazbērnus Skotijā, un mazdēls visvairāk gaidījis opi. «Opis bija laimīgs, ka varēja pavadīt laiku kopā ar visiem trim mazbērniem - gan futbolu uzspēlēt, gan lidojošos šķīvīšus lidināt,» teic Laila.
Sandis jau gatavojās pirkt biļeti, lai tēvu uz laiku aicinātu pie sevis. Četrgadīgais Ričards ar nepacietību gaidījis opi un skaipā katru vakaru jautājis atkal un atkal: kad tu brauksi, vai tūlīt jau brauksi? Laila stāstot nevar valdīt asaras. Brāļa Sanda meitiņa un dēlēns ļoti pieķērušies vectēvam, jo gadu dzīvojuši pie vecvecākiem, kamēr Sandis ar sievu sākuši darbu Skotijā. «Ričardam jau bija iemācījis, kā zemessardzē godasardzē salutē. Puisēns visur darbojās līdzi,» stāsta Laila.
Viņa uzsver, ka dalība zemessardzē bijusi lielākā tēva aizraušanās. «Viņš bija fanāts un lepns, ka varēja būt noderīgs savai zemei. Gatavojās mācībām ar prieku, it īpaši šīm pēdējām. Pēc pirmās dienas vēl zvanīja, teica, cik labi gājis mācībās... Patika...» atceras Laila.
Vīra aizraušanās nepatika
«Pateicoties tēvam, esmu tāds, kāds esmu. Mums vēl bija daudz kopā darāmu darbu, un vienu lietu, ko viņš iesāka, esmu apņēmies pabeigt - jauno māju,» sazinoties skaipā, teic Sandis.
Silvija nevēlējās runāt, un Laila atklāj, ka mammai ir ļoti grūti. Viņa kā paredzēdama ļoti baidījās, pārdzīvoja, ka vīrs brauc uz mācībām. Viņai nepatika šī nodarbe. «Viņu biedēja viss, kas saistīts ar ieročiem,» teic meita un atceras, ka reiz pēc dzirdētā par kāda kareivja bojāeju teikusi, ko tagad lai dara ģimene un ja ar tevi kas tāds notiks. Paps jokodamies noteicis: «Neko, apglabās mani ar godu!»
Sarunā arī dēls Jānis atzīst, ka tēvs bijis paraugs it visā. Skolas laikā abi ar brāli bijuši jaunsargos, cik vien bieži varējis, vēlējies būt pie tēva zemessardzē. Papus iemācījis dažādus vīra darbus, bet galvenais - nepārstāt mīlēt savu zemi. Arī Jānis pašlaik ir bez darba. «Papus ļoti cerēja, ka Latvija būs patiešām brīva, tādēļ kalpoja tai ar sirdi un dvēseli,» stāstot aizlūst jaunā vīrieša balss. Par vectēvu viņš atgādinās arī savam divgadīgajam dēlēnam Ralfam, Ilmāra jaunākajam mazdēlam.