Un šī izpratne saka, ka likt amatos «savējos», tas ir, pie varas grožiem esošajai partijai pietuvinātos, ir piedienīgi, ka tā vajag. Velti domāt, ka šādas ieražas valda tikai Latvijā un radušās tikai mūsdienās. Liecības par šādiem paradumiem atrodamas jau vācu sociologa Maksa Vēbera darbā Politika kā aicinājums, kas tapis jau laikā, kad Latvijas valsts uz pasaules kartes vēl nemaz nebija. No šāda skatpunkta raugoties, varētu pieņemt, ka ir pavisam normāli, ka divi no trim valsts interešu pārstāvjiem jaunajā nacionālās aviokompānijas _airBaltic_ padomē ir vairāk vai mazāk saistīti ar Dombrovska valdību veidojošās koalīcijas partijām. Konkrēti - ar _Jauno laiku_ un _Tēvzemei un brīvībai_/LNNK. Viena jaunizceptā padomes locekļa Nika Bulmaņa dzīvesbiedre Laura Bulmane kopā ar satiksmes ministru Kasparu Gerhardu startē 10. Saeimas vēlēšanās no _Visu Latvijai!-Tēvzemei un brīvībai_/LNNK saraksta. Bulmanis savulaik darbojies Rīgas brīvostas valdē, darbam tajā viņu deleģēja _Jaunais laiks_. Savukārt vēl viens jaunais _airBaltic_ padomes loceklis Uldis Martinsons no _Jaunā laika_ saraksta reiz kandidējis pašvaldību vēlēšanās. Saistība ar politiskajām partijām, protams, automātiski nenozīmē, ka N. Bulmanis un U. Martinsons ir nekompetenti un nespēs pildīt _airBaltic_ padomes locekļu pienākumus. Padomes locekļu galvenais uzdevums ir abām acīm raudzīties, lai _airBaltic_ tiktu ievērotas šīs aviokompānijas lielākā īpašnieka - Latvijas valsts - intereses.
Tomēr šo personu iecelšana airBaltic padomē izskatās neglīti. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka partijas, ar kurām saistīti N. Bulmanis un U. Martinsons, savulaik dedzīgi un pamatoti kritizējušas šofera dēla un citus savējo iecelšanas «projektus». Šī situācija arī lieku reizi apliecina, ka valsts uzņēmumu valžu un padomju locekļu izvēle beidzot būtu jāuztic profesionālām personāla atlases kompānijām, nevis politiķiem un no viņu labvēlības atkarīgiem ierēdņiem.