«Ceram, ka medaļas vēl būs. Piemēram, klasikā un iedzīšanā. Ticam, ka zelta,» Igaunijā valdošo noskaņojumu raksturoja Postimees žurnāliste Anna Hiemā. «Arī ja medaļu vairs iegūt neizdosies, būs O.K. Taču būtu patīkami, ja viņa spētu turpināt Turīnā iesākto.» Pirms četriem gadiem ziemas olimpiskajās spēlēs Itālijā Šmiguna izcīnīja zelta medaļas 10 un 15 kilometru distancēs.
Lai gan Vistlerā klīst runas, ka Tartu dzimusī slēpotāja nebūt vēl nav sasniegusi optimālo formu, viņa pati apgalvo, ka ir lieliskā gatavībā. Par to varēja pārliecināties 10 kilometru sacensībās. Lai gan distances pirmajā daļā piecu olimpisko spēļu dalībniece vēl nevarēja būt droša par finišu trijniekā, kāpinātais temps nolika visu savās vietās. Neaizsniedzamas bija vienīgi zviedrietes Šarlotes Kallas rezultāts. Šmiguna no viņas atpalika sešas sekundes.
Sudrabs Šmigunai bija rokā, lai gan šosezon tikai vienreiz kāpusi uz pjedestāla Pasaules kausa izcīņas sacensībās. Attaisnojusies mērķtiecīgā gatavošanās. Salīdzinājumam - poliete Justina Kovaļčika, kura šosezon dominēja slēpošanas trasēs, taču pietrūka svaiguma.
«Esmu neaprakstāmi laimīga un gandarīta,» pēc finiša Dienai atzina 32 gadus vecā igauniete. Viņa pēc meitiņas piedzimšanas nav domājusi, ka atgriezīsies profesionālajā sportā, jo jutusies ļoti laimīga. «Taču tad sāku skriet, lai atgūtu formu. Zaudēju septiņus kilogramus svara. Sāku domāt, kāpēc es skrienu sevis dēļ, sajutos atkal spēcīga. Nolēmu atgriezties, jo gribēju sevi iepriecināt vēl vienās olimpiskajās spēlēs.» Šķiet, Vistlerā viņai tas var izdoties vēl. Arī mēs par to varam būt tikai priecīgi, jo mums ir spilgts piemērs, ka Baltijā var izaugt pasaules klases slēpotāji.