Oksfordas universitātes statūti 1583. gadā noteica, ka bakalauriem un maģistriem jāmaksā sods par atkāpi no Aristoteļa idejām - pieci šiliņi par reizi. Interesantais šajā epizodē ir ne tik daudz Aristoteļa monopols uz «pareizo viedokli», cik tas, ka par zināmu naudas summu šīs dogmas bija iespējams publiski apšaubīt. Svarīgi arī tas, ka par šo prieku jauno ideju paudējam bija jāmaksā pašam no savas kabatas.
Latvijā bieži novērojams, ka ir kāds «pareizais viedoklis», kas pēc kāda laika izrādās aplams un kaitīgs, tā vietā nāk citas dogmas, kas arī salīdzinoši drīz tiek atzītas par nederīgām utt. Vienīgā nelaime, ka par šiem vingrinājumiem maksā nevis to intelektuālie radītāji un paudēji, bet sabiedrība kopumā.
Savulaik tika daudzināts, ka Latvijā ir pārāk uzpūsta un pārbarota valsts pārvalde, attiecīgi krīze bijusi īsti laikā, lai šo rumpi padarītu spraunu. Tad izrādījās, vismaz tā tika apgalvots, ka diēta izrādījusies par šerpu, spējīgākie esot pamukuši, atlikušie - izdeguši, īsi sakot, rumpis nespējot pienācīgi veikt savas funkcijas. Tā nevarot. Labi. Nu izrādās, ka valsts pārvaldē atalgojums palielinās straujāk par IKP pieaugumu... Bija laiks, kad «pareizais viedoklis» pauda, ka Latvijā visiem spēkiem jāattīsta alternatīvi enerģētikas projekti. Pēc kāda laika viedoklis par 180 grādiem mainījās - tie projekti esot sashēmoti, pārāk dārgi, gremdē rūpniecību utt. Tā nevarot. Labi. Nu rodas iespaids, ka jaunais koncepts vissmagāk trāpīs relatīvi sīkajiem projektiem, savukārt Krievijas dabasgāzes lobijs arī turpmāk varēs justies gana komfortabli. Te gan taisnības labad jāsaka, ka līdzīga braukšana no viena grāvja otrā raksturīga ne tikai Latvijai, jau pieminētās «zaļās enerģijas» jomā politikas veidotāji vareni streipuļo arī Spānijā, Vācijā utt. Tomēr Latvijas gadījumā tas notiek biežāk un ar smagākām sekām. Jo, atvainojiet, tie nav atsevišķu ministru, partiju un to sponsoru privāti sevis meklējumi caur kļūdām un neveiksmēm - par tām maksā (naudas izteiksmē, garām palaistu iespēju, samuļļāta tirgus u. c. formās) visa sabiedrība.
Līdzīgi ar ļaudīm, kuri lielā skaitā piesaka savu atgriešanos politikā. Var saprast, ka laika gaitā viņi vairākkārt mainījuši savus priekšstatus - tā teikt, no Platona uz materiālismu un atpakaļ. Tikai jāatceras, ka šīs svārstības pārējai publikai - it sevišķi ja runa ir par cilvēkiem, kuri pie varas ir bijuši - ir kaut ko maksājušas. Līdz ar to korekti būtu, ja minētie ļaudis publiski novērtētu savas kļūdas, turklāt nevis pliekanajā «nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara» līmenī. Var saprast, ja cilvēks saka: savulaik man šķita, ka pareizais viedoklis ir tāds; sekas šim viedoklim bija tādas un tādas. Diemžēl neko tamlīdzīgu nav nācies publiski pamanīt. Nav ļoti iedvesmojoši dzirdēt, ka mums sola jaunus «pareizos viedokļus» kārtējā eksperimenta ietvaros, un zināt, ka maksātāji jau nebūs šie pašmāju «studenti».