Valsts prezidents Andris Bērziņš pagājušajā nedēļā piedzīvoja savu otro uzstāšanos kopā sanākušās ANO Ģenerālās asamblejas priekšā. Pirmo reizi viņam vēl bija tāds neliels jauniņā bonuss, turpretim tagad, divus gadus vēlāk, no prezidenta jau tika gaidīts daudz vairāk, un šo atbildības nastu varēja just.
Bērziņa angļu valoda divu gadu laikā gan ir kļuvusi labāka, tomēr uztraukums turpināja darīt savu postošo darbu. Dažbrīd šķita, ka prezidents jau iztēlojas, kā Latvijā tiek drukāti T krekli ar kādu viņa pārteikšanos, kas kuru katru brīdi varētu negaidīti pasprukt. Atšķirībā no savas pirmās iznākšanas ANO Ģenerālās asamblejas priekšā Bērziņš šoreiz galīgi nopūdelēja savas runas sākumu. Tā vietā, lai sāktu ar tradicionālo dalībnieku uzrunu, prezidents mazliet nominstinājās un pa tiešo šāva vaļā ANO trīs galveno pīlāru uzskaitījumu, kas kopā ar uztraukumu turpmākajai runai piešķīra tādu kā robotiskas lasīšanas skanējumu. Neraugoties uz to, Bērziņš savu sakāmo tomēr noveda līdz galam, neatļaujot T kreklu apdrukātājiem paplašināt savu sortimentu uz viņa rēķina.
Pašu runu var uzskatīt par labi uzrakstītu, taču diezgan formālu. Tās autori ir vēlējušies vēlreiz pasvītrot Latvijas kā uzticamas NATO partneres statusu un izteikuši atbalstu ASV piedāvātajam Sīrijas konflikta risināšanas variantam, un atkārtojuši aktuālāko Rietumu nostāju Irānas un Izraēlas-Palestīnas jautājumos. Vienīgais punkts, kur manāma mazliet lielāka aizrautība, ir salīdzinoši tieši izteiktais nosodījums par Krievijas izdarīto spiedienu uz Moldovu, kura izvēlējusies iet Rietumu ceļu. Runas turpinājumā paslavēts tiek Latvijas veiksmes stāsts un, kā par pārsteigumu, izcelta arī Latvijas apzinīgā pilsoniskā sabiedrība: «Pilntiesīga pilsoniskā sabiedrība ir būtisks elements ilgtspējīgā attīstībā. Mēs lepojamies ar to, ka Latvijas iedzīvotāji aktīvi iesaistās lēmumu pieņemšanā visos procesa līmeņos.» Izklausās labi, taču ar realitāti tam ir maz kā kopīga.
Paralēli Bērziņa runai ANO Ģenerālā asambleja ir atnesusi vēl daudz spilgtu brīžu. Šoreiz gan starptautiskajai publikai nācās iztikt bez izklaidējošajiem Ugo Čavesa un Mahmūda Ahmadinedžāda uznācieniem. Tā vietā Irāna piedzīvoja savu diplomātisko reanimāciju, un valstu delegācijas vairs nesteidzās pamest telpas, kad tika izsludināta Irānas pārstāvja runa. Jaunais prezidents Hasans Rohani publiski nosodīja holokaustu un pauda vēlmi sadarboties, bet Baraks Obama pārsteidzošā kārtā atzina, ka nevēlas režīma maiņu Irānā un atzīst irāņu tiesības izmantot atomenerģiju civiliem mērķiem. Pirms dažiem mēnešiem tas vēl izklausītos kā zinātniskā fantastika.
Obama dalībniekiem sagādāja vēl vienu pārsteigumu. Viņš pirmo reizi runāja tik tieši, ka dažam burtiski pavērās mute: «ASV ir gatavas izmantot visus spēka elementus, kas ir mūsu rīcībā, tajā skaitā militāru spēku, lai nodrošinātu mūsu pamata intereses šajā reģionā. Ja mūsu sabiedrotie un partneri tiks konfrontēti ar ārējo agresiju, mēs atbildēsim tieši tā, kā to darījām Persijas līča kara laikā. Mēs nodrošināsim brīvu enerģijas plūsmu no [Tuvo Austrumu] reģiona uz pārējo pasauli.»
Šī bija pavērsieniem pilna Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas sapulce, un izskatās, ka tā pat varētu nest vienošanos Krievijas, Ķīnas un ASV starpā par Sīrijas ķīmisko ieroču iznīcināšanas kārtību. Pēc ilgākas stagnācijas slūžas nu ir nākušas vaļā.