Jāsāk ar to, ka Latvijas partijām pietrūkst ideoloģijas vispār. Kā izņēmumu varbūt var minēt Visu Latvijai!, kas gan pārstāv ļoti šauru, nacionālo, ideoloģisko nišu. Savukārt pārējais spektrs faktiski ir tukšs - partijas reaģē uz konkrētās dienas kairinājumiem.
Atvainojos, ka pārtraucu. Vai varat minēt piemērus par šiem «kairinājumiem»?
Piemēram, drīz pēc ārkārtas vēlēšanām tika daudz runāts un lemts par iespēju ikvienam pilsonim, ja viņš internetā savāc 10 000 parakstu par kādu jautājumu, virzīt šo jautājumu apspriešanai Saeimā. Nu pēc referenduma tiek runāts par tieši pretējo - kā paaugstināt slieksni cilvēku līdzdalībai politikā. Jo mums šis referendums kaut kā nepatika, attiecīgi politiķi strauji maina uzstādījumu.
Atgriežoties pie tā, par ko saku runāt... Līdz ar to mūsu, biedrības veidotāju, skatījumā ir jāveicina politisko ideoloģiju attīstība kā tāda, bet, tā kā paši esam labēji orientēti, tad, protams, primāri esam ieinteresēti labējās ideoloģijas veidošanā.
Politiskās ideoloģijas jēdziens gan vairāk saistās ar partijām, nevis biedrībām...
Jums var piekrist, bet, ja partijas pašas ideoloģiju neattīsta, par ko minēju iepriekš, tad acīmredzot tas jāuzņemas sabiedriskām organizācijām.
Bet vai ideoloģijas trūkums vispār nav raksturīgs XXI gadsimtam?
Es ceru, ka ne. Piemēram, nesen Lielbritānijā vairāki simti uzņēmēju nolēma apvienot spēkus, lai izveidotu fondu, kas nodarbotos ar alternatīvās enerģētikas projektiem. Respektīvi, viņi saprot, ka naftas cenas turpinās paaugstināties, viņi saprot, ka gan viņu pašu, gan valsts interesēs ir domāt par alternatīvām.
Ņemot vērā, ka daļa no biedrības veidotājiem tā vai citādi bijuši saistīti ar Vienotību, jājautā, vai tad šī labējās ideoloģijas veidošana nebija iespējama Vienotības iekšpusē?
Biedrība nav tas pats, kas partija. Gribu uzsvērt, ka, veidojot biedrību, esam vienojušies, ka tā par partiju nekļūs, ka biedrība ir ilgtermiņa projekts, tādēļ man jautājums - varēja vai nevarēja kaut ko darīt vienas partijas iekšienē - neliekas tik būtisks.
Ko jūs saprotat ar vārdu savienojumu «labējā ideoloģija»?
Vienkāršojot - tas nozīmē mazāk valsts, vairāk cilvēka.
Tātad tāda liberāla, nevis labēji konservatīva pieeja?
Šobrīd ir pāragri tik smalki dalīt, kurš vairāk labējais liberālis, kurš labējais konservatīvais, svarīgāk, lai būtu diskusija. Un lai ne tikai politiķi, bet arī paši uzņēmēji saprastu, ka viņiem labējā ideoloģija ir nepieciešama, ka tā nav kaut kas abstrakts.
Jūs sakāt: «Mazāk valsts, vairāk cilvēka.» Cilvēki ir dažādi: uzņēmēji, pensionāri - katrs šo tēzi sapratīs atšķirīgi...
Jā, bet ir jāsaprot, ka vienīgie, kas rada ienākumus, ir uzņēmēji. Un prakse liecina, ka tas notiek visveiksmīgāk, ja uzņēmēji ir privātais sektors, nevis valsts nodarbojas ar uzņēmējdarbību.
Mēs gan daudz runājam par Skandināvijas modeli, kurā valsts klātbūtne ekonomikā ir liela...
Katrai valstij ir savs attīstības ceļš, skandināvi uz jūsu pieminēto modeli ir gājuši vairāku simtu gadu garumā. Var jau būt, ka mēs arī līdz tam nonāksim, bet šobrīd labējā politika ir prioritāte.
Jūs daudz piesaucat uzņēmējus, bet ko jūs sakāt par tēzi, ko, piemēram, Dienai šonedēļ pauda Viesturs Tamužs, - ka Latvijā nauda ir, bet nav uzņēmēju, ka mūsu uzņēmējiem ir ļoti piezemēti mērķi?
Piekrītu. Tas ir tikai normāli, ka cilvēkam, kurš pirms divdesmit gadiem dzīvoja Pļavniekos, trīs miljoni viņa kontā liekas pilnīgs kosmoss. Arī desmit miljoni kontā vēl neko nenozīmē: cilvēks to naudu varēja mantot, iegūt, pārdodot pareizajā laikā dažus dzīvokļus, atgūstot kādus senču īpašumus. Tomēr gribētu apgalvot, ka biedrībā apvienojušies uzņēmēji šī vārda īstajā nozīmē.
Cik saprotu, biedrība tādas ikdienas aktualitātes nekomentēs? Teiksim, jautājumu par sankcijām pret Baltkrieviju...
Ceru, kā ne. Par Baltkrieviju mans personīgais viedoklis ir, ka mums ir ļoti vēsi un ciniski jāvērtē, kas atbilst mūsu kā valsts interesēm. Ja neatbilst, tad tas mums nav vajadzīgs. Valstis, pirmkārt, rūpējas par savām interesēm. Ja šajā procesā gadās dubultie standarti, nu - tāda ir politika.