Šī ir viņas pēdējā veidotā Eiropas sezona. Ar pirmo pirms četriem gadiem viņa savaldzināja Berlīni. Apkopojot vienā sezonā visu labo un pozitīvo, kas notiek aktuālajā pasaules teātra mākslā: Pīnu Baušu, Kristofu Mārtāleru, Robēru Lepāžu, heart@young, latviešu mākslinieces Monikas Pormales sirdsvalodā sarunājušos cilvēku fotogrāfijas. Šādas mākslas visā pasaulē izrādījās tik ļoti maz, ka ar to pietika vienai sezonai.
Savā noslēguma sezonā Brigite Fīrle Berlīnei atstāj pārdomas par svešo, nesaprotamo, mazzināmo. Festivāla atvēršanas godu uzticot jaunzēlandiešu māksliniekam Lemi Ponifasio, kurš nestrādā Rietumu estētikā un ar kuru, tuvojoties ar aktuālo Eiropas teātra diskursu, nevar iesākt pilnīgi un galīgi neko. Ponifasio speciāli festivālam Berlīnē radīja jaunu skatuves darbu Le Savali: Berlin/Ceļš: Berlīne.
Māksla kā pieredzes radīšana
Eiropa Lemi Ponifasio atklāja pirms četriem gadiem, un kopš tā laika viņa darbi ir skatāmi Parīzē, Londonā, Venēcijā, Monreālā, Briselē, Edinburgā, Ņujorkā, Sidnejā, saasinot uzmanību un izraisot strīdus. Līdzīgi kā pirms gadsimta, kad Eiropas iztukšotie un nogurdinātie mākslinieki, lai atceramies frančus - gleznotāju Polu Gogēnu un režisoru, teātra rakstnieku Antonēnu Arto -, svaigas dzīvības āderes meklēja un arī atrada eksotiskajās kultūrās, arī mūsdienu cilvēka domas pie Lemi Ponifasio darbiem apstājas. Pat ja ne vienmēr tiek tālāk, nespējot atrast kanālus savā kultūrā, kas ļautu saslēgties.
Lemi Ponifasio savu mākslinieka uzdevumu saprot nevis kā estētiska darba veidošanu, bet kā cilvēkiem būtiskas pieredzes radīšanu: «Mans mērķis ir atrast veidu, kā vairāk mīlēt dzīvi, kā dziļi pieredzēt dzīvi.» Studējis politiskās zinātnes un filozofiju un vienlaikus būdams praktizējošs šamanis, viņš pieder Samoa, Klusā okeāna salu valsts, garīgajiem līderiem, kam ir piešķirts Augstā vadoņa goda tituls. 1995. gadā, nodibinot grupu MAU (Vīzija, Revolūcija), Ponifasio izveidoja radošu centru, kritiskas domāšanas laboratoriju, kurā satikās mākslinieki, zinātnieki, intelektuāļi un sabiedriski darbinieki, lai kopā veidotu cilvēkiem būtiskus notikumus. Ponifasio komunikācijas veids ir mākslas valoda.
Nav ierastais «multikulti» produkts
Radot darbu speciāli Eiropas sezonai, kopā strādājot Klusā okeāna salu māksliniekiem, beļģu džeza saksofonistam un komponistam Fabricio Kasolam, bulgāru korim un Berlīnes mūziķiem, tas, ko izveidoja Ponifasio, nekādā veidā nelīdzinājās ierastajiem «multikulti» produktiem, kas parasti dzimst no šāda veida sadarbības. Un reti kļūst par kaut ko vairāk nekā labās gribas demonstrāciju.
Ponifasio, papētījis, kā strādā cilvēki Eiropā, teic, ka viņam ir grūtības ar Rietumu cilvēka hipertrofēto krāmēšanos pašam ap sevi un nespēju sajust pasauli lielajā mērogā. Jaunzēlandiešu mākslinieks savā atklāšanas darbā bija izveidojis kosmoloģiskā poēzijā iegaismotu pasauli. Kas dzimst no tumsas un slīgst tumsā, izgaismojoties tikai fragmentiem. Cilvēkiem, dažādām būtnēm, dzīvajai radībai. Šī pasaule ir abstraktas poēzijas caurstrāvota, drūmi skaista un pilnīgi nesaprotama.
Līdzīgi ir arī citi šā mākslinieka darbi, kā pērngad izveidotā izrāde Birds With Skymirrors, kas arī tika izrādīta Eiropas sezonā un ko skatītāji uzņēma ar ilgiem aplausiem. Festivāla atklāšanas vakarā ar La Savali cilvēki mocījās, dažs histēriski sāka smieties, līdz pa vienam, pa diviem skatītāji sāka pamest zāli, noslēgumā atskanot dziļi samulsinātiem, īsākiem, lai visi izpildītāji pagūtu paklanīties, aplausiem.
Interese un tolerance attiecībā uz nesaprotamo Eiropas skatītājā darbojas tiktāl, cik runa nav par viņu pašu. Taču, redzot Eiropas māksliniekus ierautus nesaprotamā rituālā un ceremonijā, un tieši tā Eiropas sezonas atklāšanas darbu bija nodēvējis Ponifasio, skatītājs kļūst samulsis un pat nikns. Telpā, kur vēl dzīvā atmiņā ir pašu «augstais vadonis», kas ar savu šamanismu aizrāva nāvē miljoniem cilvēku un sagrāva Eiropu, ļauties nesaprotamiem rituāliem neviens nevēlas.
Pretsvars Ponifasio
Cita lieta - turpināt pētīt šamanisma pēdas pašu vēsturē un cilvēkos. Un lai tas būtu uztverei ne mazāk sarežģītā darbā kā Heinera Millera lugā Volokolamskas šoseja (1984-1987). Uz poļu režisores Barbaras Visockas veidoto Vroclavas Teatr Polski izrādi publika gāza festivāla namu apkārt. Brīvām vēsmām ienākot Latvijā, šo lugu deviņdesmito gadu sākumā publicēja žurnāla Avots komanda kādā no leģendārajiem pēdējiem laidieniem.
Baltajā pantā sarakstītais teksts apvieno sevī piecas drāmas, atmiņu uzplaiksnījumus, kas notiek viena cilvēka galvā. Pastāvīgi atkārtojošies motīvi un atbalsis - rakstāmgalds, kaujas lauks, tanki, Staļins, roka un šāviens - atmiņu mokas cirkulē cauri galvas telpas teātrim, kas sakņojas karu un sociālistisko eksperimentu pārdzīvojušajos cilvēkos. «Revolucionārās apziņas vientulības» monologu, kas plešas cauri Heinera Millera tekstam, režisore ir attīstījusi cauri Austrumeiropas valstīs atpazīstamu tēlu galerijai - kara veterānam, kurš pašrocīgi šāvis dezertierus, padomju laika milicim, civilistam, kas rakstījis ziņojumu drošības dienestiem par savu audžudēlu. Cauri cilvēkiem, kuros mājo neizrunāta nāve un nodevība, sapresētais padomju laiks, ko īsti šamaniskā garā savai apziņai katrs pāri klāj refrēnā - «aizmirst, aizmirst, aizmirst».
Eiropas sezonas gads noslēdzas pilnīgā pagrabā. Norvēģu dramaturgs Arne Ligre un franču režisors Stefans Braunšveigs, radot izrādi Dienas lejā, ir pieslēgušies vienam no jaunākajiem Eiropas fenomeniem - laikabiedriem, kas gadiem un gadu desmitiem tur savā mājā speciāli izbūvētos pagrabos ieslodzītus cilvēkus. Nekur nav nosaukts Natašas Kampušas vai citu viņas likteņa līdzinieku vārds, bet atpazīstamība ir milzīga. Savā perversitātē grūti izturams darbs.
Vienīgā cerība paliek uz jauno gadu. Ko janvārī sāks Vīnes Burgteātra izrāde Gadījumi, kas nule kā saņēmusi Nestroy balvu par gada labāko režiju Austrijas teātrī. Režisore Andrea Breta, strādājot ar ģeniālā absurdista Daniela Harmsa tekstiem, ir atraisījusi pirmklasīgu aktieru ansambli grandiozam spēles prieka apliecinājumam. Izvelkot no dzīves absurda ārā vitālos un humora spēkus.